LANDTĀGS (no vācu die Land – zeme, der Tag – diena) – kārtu (zemes kungu, vasaļu, pilsētu) sapulce viduslaikos Vācijā un arī Livonijā, kur tika apspriesti aktuāli iekšpolitiski un ārpolitiski jautājumi, izšķirti strīdi u.c. Lai arī Livonijas landtāgi vēstures avotos minēti jau kopš 13.gs, par kārtu sapulcēm šī vārda īstā nozīmē tie kļuva vienīgi kopš 15. gadsimta sākuma. Līdz tam tās bija ierobežota apgabala zemes kungu un vasaļu sapulces, ko Livonijas ordenis sasauca, lai realizētu savus poliskos mērķus (sk. Siguldas sazvērestība). Kopš XV gs. landtāgus sasauca pēc arhibīskapa iniciatīvas. Tajos bija pārstāvēti Livonijas zemes kungi – Rīgas arhibīskaps, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas, Kurzemes un Rēveles bīskapi un viņu domkapituli, Livonijas ordenis un vasaļi, kā arī pilsētu patriciāts. Atšķirībā no vairākām Rietumeiropas valstīm (Skandināvijas, Spānijas u.c.) – Livonijas landtāgos nebija pārstāvēti zemnieki. Tā kā Livonijas valstis atradās tikai nominālā atkarībā no Sv. Romas impērijas ķeizara, tad faktiski var teikt, ka landtāgs bija augstākā likumdošanas vara Livonijas valstīs. Līdz 1561. gs. pastāvēja viens kopējs Livonijas landtāgs, kopš 1562.g. – divi atsevišķi Vidzemes un Kurzemes landtāgi. Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai 1710. g. landtāgs turpināja pastāvēt, bet tam bija jārēķinās ar Krievijas cara gribu, kura ne vienmēr respektēja vācbaltu muižnieku intereses, bet, laikam ritot, centās arvien vairāk ierobežot viņu patstāvību. Pilnībā landtāgi tika likvidēti tikai 19. gadsimtā.