Georgs Brauns

BRAUNS (BROWNE) Georgs (1698 – 1792) – Krievijas armijas ģenerālis, Vidzemes ģenerālgubernators (1762–1792), Siguldas pils, Smiltenes un citu muižu īpašnieks, Sv. Romas impērijas grāfs

Grāfs Georgs Brauns dzimis Īrijā, aristokrātiskā katoļu dzimtā. 1725. g. izceļojis uz kontinentu un iestājies kāda vācu kūrfirsta dienestā, kur nokalpojis 5 gadus. 32 gadu vecumā iestājies krievu armijā, 1734 piedalījies Dancigas ieņemšanā un izcēlies, pateicoties veiklai rīcībai. Miniha un Keita vadībā karojis krievu turku karā (1735 – 1739), sagūstīts Očakovas cietokšņa sturmēšanas laikā, aizvests kā vergs uz Adrianopoli, kur Francijas sūtnis ne bez pūlēm panācis viņa atbrīvošanu no važām, kurās tas ilgi bijis iekalts. Pēc atgriešanās Krievijā atkal bijis dienestā un kaujā pie Corndorfas 1758 no jauna smagi ievainots, pēc kam zaudējis daļu no galvaskausa kaula, un viņu izglābuši kazaki. Ķeizars Pēteris III piedāvājis drosmīgajam karavīram komandēt karagājienu pret Dāniju (cilvēkam, kurš no saviem ievainojumiem nekad vairs neatkopās, kam visu mūžu bija jānēsā uz galvas sudraba pārsegs un kuru periodiski mocīja smadzeņu asinsrites traucējumi, kuru laikā viņš bija daļēji rīcībnespējīgs). Tad viņš jau bija 64 gadus vecs un atteicās no pagodinājuma, ilgodamies atpūtas. Kā ekvivalentu viņš saņēma Rīgas ģenerālgubernatūru, kuru vadīja līdz savai nāvei 1792. g. 18. septembrī. Lai gan gadu desmitiem pazinies ar svarīgākajiem ierēdņiem, viņš tomēr nevarēja noliegt, ka izietā dzīves skola to bija izveidojusi par karavīru, nevis valstsvīru. Pēc dabas straujš un bez paškritikas, par galveno ierēdņa tikumu Brauns uzskatīja bezierunu pakļaušanos subordinācijai. Līdz mūža galam viņš palika svešs tām attiecībām un apstākļiem, kuros bija nonācis grūtās dzīves nogalē, par cilvēkiem viņš sprieda pēc to gatavības pakļauties viņa uzskatiem un vēlmēm, savas personiskās intereses viņš īstenoja bez vismazākās apdomības[...] Bezgala padevīgs savai valdniecei, viņš sevi, diemžēl, uzskatīja vienīgi par saņemto pavēļu izpildītāju un nekad nesaprata, ka tādā veidā tiklab viņam nodotās provinces pārvalda ne-vara (Unwalt), ka arī te vara tiek upurēta kādām sevišķām interesēm. Savas pārvaldītās zemes iedzīvotājiem Brauns līdz mūža galam bija baiļu un naida objekts. Garlībs Merķelis, kurš pats bija ķeizarienes Katrīnas ieviešamās jeb par paraugu uzskatāmās apgaismotās monarhijas ideju piekritējs, Braunu nosaucis par „cietsirdi, īgņu un varmāku”, un uzskatījis par laimi, ka tas reti iejaucies lietās, kam ar viņu nebijis tieša sakara. Neiendāls pārmetis Braunam „prāta vājumu, sirds cietumu, neuzticēšanos un egoismu”. Izraksts no grām. Eckardt, J. Livland im 18- en Jahrhundert. – Leipzig, 1876, Bd I, S.301 – 305.

Tulkojusi Ē. Kalniņa. Norakstīts pēc TMR za II nod, 139.

Georgs Brauns cēlies no dzimtas, kuras senči ieradušies Anglijā kopā ar Vilhelmu Iekarotāju jau 11. gs. 16. gs. Anglijas karalis Henrijs VIII ģimeni kā katoļticīgu padzinis no visiem valsts un militārajiem amatiem. Īrijas katoļiem nolaupīti viņu īpašumi. Viens no viņa senčiem, Tomass Brauns, par personiskajiem līdzekļiem apbruņojis savus „nelaimīgos tautas brāļus”, lai pretotos iebrucējiem angļiem. Neskatoties uz to, ģimene zaudējusi visus savus īpašumus. Bet Brauni labāk izvēlējušies dzīvi svešumā, nekā kalpošanu angļiem. Tā Lasī, Hamiltoni un citas ģimenes ar nožēlu atstājuši savu tēviju un piedāvājuši savus pakalpojumus Eiropas valdnieku namiem. Brauni šai laikā jau dalās 3 atzaros: Brauni – Brauni, Brauni de Camus (Kamī?) un Brauni – Montēņi (Montaigne). Pirmais atzars ir pilnībā iznīcis, trešais vēl tagad (1795.g.) zied Īrijā, un otrais ir mūsu varoņa atzars.

Georgs Brauns dzimis 1698. g. 5. jūnijā. Mūža pirmos gadus pavadījis Īrijā. Pēc pabeigtām studijām Limerikā, 27 gadu vecumā atstājis dzimteni, pieņemdams pirmo dienestu, ko piedāvājis Pfalcas kūrfirsts. Tā kā viņš tomēr neesot mīlējis klusumu karā, un viņam bijusi laime būt pazīstamam ar ģenerāli Keitu, kas bija iestājies Krievijas dienestā, tad 1730. g. Brauns nokļuvis Krievijā, proti, tieši tajā laikā, kad tikko uzkāpusi tronī ķeizariene Anna Joannovna. Keita protekcija viņam nodrošinājusi kapteiņleitnanta vietu Izmailovas pulkā, gvardē. Nākamajā gadā viņš pēc paša vēlēšanās kā Premier Maior tiek pārcelts uz Narvas pulku. Nav zināms, vai tā bijusi īpaša ķeizarienes labvēlība, vai kādi citi apstākļi, kas radījuši priekšnoteikumus tik straujai karjerai. Kad pēc Polijas karaļa Augusta II nāves Staņislavs Ļeščinskis, ko atbalsta viņa piekritēji, no jauna vēlas iegūt troni, ķeizariene Anna Joannovna, kas bija deklarējusi atbalstu Augusta dēlam Augustam III, sūta feldmaršalu Minihu uz Poliju, lai tas aizstāvētu viņa intereses. Brauns piedalījies Varšavas blokādē. Novājinātais Staņislavs atkāpās uz Dancigu. Feldmaršals Minihs nosūtīja Braunu ar 2 eskadroniem un 3 bataljoniem pret franču korpusu. Brauns parādīja drošsirdības brīnumus, bet ar 15 brūcēm bija spiests atstāt kaujas lauku.

Pēc franču sakāves Brauns atgriezās pie Dancigas mūriem, bet tika ievainots kājā un zaudēja daudz asiņu.

Pēc tam, kad ar krievu karaspēka atbalstu Augusts III tika nosēdināts Polijas tronī, G. Brauns pēc izveseļošanās no ievainojumiem sekoja ģenerālim Lasī uz Reinu karā pret frančiem, veicot tik viltīgu manevru, kādu apbrīnoja pat kara mākslas lietpratēji. Vēlāk viņš piedalījās karā pret turkiem, aplencot Azovas cietoksni, bet saņēma šeit divus stiprus ievainojumus. Pēc izveseļošanās Brauns piedalījās Očakovas aplenkumā, kur 1739. g. komandēja 30 000 vīru lielu karaspēku. Tajā pašā gadā viņš devās palīgā grāfam Neipergam pie Belgradas, un nežēlīgā kaujā pret turkiem (zem viņa tika nogalināts zirgs), tika sagūstīts un aizvests uz Adrianopoli, kur trīs reizes pārdots verdzībā. Tikko kā krievu galms padzirda par Brauna bēdīgo likteni, tas uzdeva franču sūtnim Konstantinopolē Vilnēvam viņu atbrīvot un pieņemt pie sevis kā francūzi. Kādu laiku Brauns palika pie franču sūtņa, joprojām valkājot verga apģērbu un zem šīs maskas izzinot sultāna plānus nākamajam karagājienam pret Krieviju. Ar šiem dārgajiem noslēpumiem, ko neuzticēja nevienam, viņš ar franču sūtņa ziņu devās prom no Konstantinopoles, šķērsoja daļu Eiropas un laimīgi nonāca Pēterburgā, kur atklāja izzinātos noslēpumus ķeizarienei Annai. Viņa pieņēma to ļoti žēlīgi, paaugstināja par ģenerālmajoru un nodeva ģenerāļa Lasī pakļautībā pirmajai ekspedīcijai uz Somiju, kas tomēr palika bez rezultātiem, jo zviedru senāts, ko plosīja partiju ķildas, pats īsti nezināja, vai tam vajadzētu pieteikt karu Krievijai vai nē. Pēc trim gadiem, 1742. g., izcēlās karš ar zviedriem, un Brauns saņēma uzdevumu ierīkot starp Narvu un Pēterburgu novērošanas līniju, lai zviedrus atvairītu no Igaunijas krastiem un galvaspilsētas; šo uzdevumu viņš paveica kā taktikas meistardarbu.

Karam, kurš atjaunojās 1742. g., bija sliktas sekmes, jo sekoja ķeizarienes Annas Joannovnas nāve, un arī dažu citu blakus apstākļu dēļ – viņai tronī sekoja lielkņaziene Anna Leopoldovna, kuras valdīšanas laiks tomēr bija īss. Pēc ķeizarienes Elīzabetes Petrovnas uzkāpšanas tronī karš ar zviedriem atjaunojās ar jaunu sparu. Somijā krievi ieguva Helsingforsu.

Dažādu zemju valdnieki tika piešķīruši Braunam augstus apbalvojumus: Austrijas ķeizariene Marija Terēzija – ar briljantiem un savu portretu rotātu tabakdozi, karalis Augusts III – Baltā ērgļa ordeni, Francijas karalis ļāvis izvēlēties: vai nu ievērojamu vienreizēju naudas summu, vai pieņemt audzināšanā vienu no viņa dēliem. Brauns izšķīries par otro, bet nav baudījis to ilgi, jo viņa dēls drīz pēc tam Parīzē miris. Elizabete Petrovna viņu iecēlusi par ģenerālleitnantu, piešķirot Aleksandra Ņevska ordeni.

Brauns piedalījās kaujās pie Kistrinas un Corndorfas, kur ticis ievainots tik smagi, ka esot noturēts par mirušu. Atgriezies dzīvē lēni, jo zaudējis daudz asiņu un devies uz Pēterburgu ārstēties.

Elīzabetes nāve un Pētera III nākšana uz troņa lietu stāvokli grozīja pašos pamatos. Pēteris III, Prūsijas karaļa Frīdriha II dievinātājs, lika krievu karaspēkam atgriezties no Berlīnes un noslēdza ar Frīdrihu pret Dāniju vērstu savienību, lai iegūtu Šlēzvigu Holšteinas dinastijai. Augstu vērtēdams Braunu, viņš pēc tā izveseļošanās griezās pie viņa ar uzaicinājumu komandēt kampaņu pret Dāniju un iecēla to par feldmaršalu. Brauns iedrošinājās iebilst, nosodīdams visu pasākumu kopumā. Pēteris III izrāvis Braunam no rokām feldmaršala diplomu, saplēsis to un atvaļinājis Braunu no dienesta, pavēlēdams visdrīzākajā laikā atstāt Krieviju. Pēc trim dienām viņš Braunam tomēr piedevis un iecēlis to par Vidzemes ģenerālgubernatoru. (1. martā 1762. g.) Faktiski Brauns stājās amatā 20. martā.

Viņa precības ar feldmaršala Lasī māsu bija sākums viņa labklājībai. Par saviem ietaupījumiem viņš nopirka Siguldas pili. Drīz pēc tam ķeizariene Elīzabete par nopelniem uzdāvināja viņam Smilteni kā dzimtmuižu un Pienavu Kurzemē mūža valdījumā. Pārējās muižas viņš arī nopirka par saviem līdzekļiem, izņemot dažas zemnieku sētas Blomes muižā, kuras tam uzdāvināja Katrīna II. Citādi viņš no Katrīnas II nesaņēma nekādas dāvanas, izņemot krievu ordeņus. Savas dzīves laikā viņš arī neko neprasīja no ķeizarienes.

G. Brauns bija divas reizes precējies – pirmo reizi ar feldmaršala Lasī māsu, otro – ar barona Mengdena meitu, Fītinghofa atraitni, kuru viņš pārdzīvoja un kuras zaudējumu apraudāja līdz pat savai nāvei. Vairākas reizes esot lūdzis Katrīnu II atlaist viņu no dienesta. Katrīna atbildējusi: „Mans grāfa kungs, izšķirt mūs spēj vienīgi nāve”.

Braunam bija 3 dēli no pirmās laulības – visi miruši jau tēvam dzīvam esot. Viens – Parīzē, otras – bijis ģenerālmajors krievu armijā, trešais – pulkvedis turpat. Otrajā laulībā viņam piedzima dēls Johans Georgs grāfs fon Brauns, vēlāk infantērijas Keksholmas pulka pulkvedis Krievijas dienestā un Maltas ordeņa bruņinieks, un divas meitas – Eleonora Kristīne, precējusies ar Mihaēlu Borhu fon Lubešicu, Beļecas vaivadu, poļu armijas ģenerālleitnantu, un Vilhelmīne Elizabete, precējusies ar grāfu Medemu, Kurzemes hercoga svaini un Prūsijas armijas kapteini.

Grāfs Georgs fon Brauns miris 1792 g. 18. septembrī. Apglabāts Skaistkalnes baznīcā.

Pēc grām. Borch, M. J. Leben des Reichsgr. George von Browne, General-gouverneur von Liefland und Esthland. R., 1795.

Brauns savu karjeru Krievijā uzsāka sava tautieša, Krievijas armijas feldmaršala grāfa Pētera Lasī (Lascy) ( 1678 – 1751) vadībā. Grāfs Lasī no 1730 – 1751 gadam izpildīja Vidzemes ģenerālgubernatora amatu, un Brauns dažādu karagājienu starplaikā parasti atradās Vidzemes garnizonos. Brauna precības ar feldmaršala Lasī māsu bija sākums viņa labklājībai. Viņš nopirka Smiltenes muižu, bet [viņa sieva] 1761. g. par 40 000 dālderiem – Siguldas un Ķempju muižas, kopā 20 5/8 arkla. Brauns kļuva par vienu no bagātākajiem Vidzemes dzimtkungiem.

Siguldas un Ķempes muižās 1761. gadā faktiski skaitījās 20 arklu apdzīvotas un 3¼ arkla neapdzīvotas zemes, 442 darbaspējīgi zemnieki, labi muižas lauki, 4 ienesīgi krogi, zveja 3 ezeros un Gaujas upē. Muižu pārdeva grāfa Lasī dēls Francis Morics, kas dzīvoja Vīnē. Pārdošana notika vairāksolīšanā, sākot ar 36 tūkst. dālderu. Brauns muižas nopirka ar visu inventāru un tur „atrodošamies un aizbēgušajiem zemniekiem” (Sk. Rigische Anzeigen, 1761, nr. 65.)

Pēc sievas nāves 1765. gadā G. Brauns apprecējās otrreiz ar barona Pētera Fītinghofa atraitni Eleonoru Kristīni, dzimušu baronesi Mengdenu, Vidzemes hoftiesas prezidenta un Kaugurmuižas un Igates muižu dzimtkunga Johana Frīdriha Mengdena meitu.

Pēc grām.: Stepermanis, M. Zemnieku nemieri Vidzemē. – R., 1956, 70. - 71.

Skat. arī Brauns un zemnieki
Brauns un Siguldas mācītājs