Stāsts par Turaidas Rozi

Seno nostāstu par Maiju – Turaidas Rozi ilgu laiku uzskatīja vienīgi un tikai par leģendu. 19. gs. pirmajā pusē, kad pārbūvēja Rīgas pili, tās pazemes pagrabos atrada senus Vidzemes hoftiesas arhīva dokumentus. Tur bija arī Turaidas pils pārvaldnieka Šildhelma sievas Hedvigas ziņojums par slepkavību pie Gūtmaņa alas un zemes tiesas tiesneša parakstīts tiesas prāvas protokols. Abi dokumenti publicēti M.Volfelta (Wolffeldt) grāmatā „Ziņojumi par krimināltiesībām un kriminālprocesu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē” (Mittheilungen aus dem Strafrecht un Strafprocesse in Livland, Ehstland und Kurland. – Mitau – Leipzig, 1848.) Tiesas prāvas materiāli liecina, ka leģendas pamatā ir patiess notikums.

Minētie dokumenti sākas ar Turaidas pils pārvaldnieka sievas Hedvigas vēstuli zemes tiesnesim. Tā kā vēstules saturs sniedz tūlītēju priekšstatu par izskatāmo lietu un tiesas prāvu, sniedzam tās precīzu tekstu visā pilnībā.

„Augstdzimušais zemes tiesneša kungs!

Mans dzīvesbiedrs, karaļa Turaidas pils pārvaldnieks, jau vairākas nedēļas guļ slims, jo kādās medībās ir lauzis kāju. Viņš tāpēc pats nespēj rakstīt, bet vecais pils rakstvedis Greifs ir lielā izmisumā, jo nupat notikušais viņu sevišķi satriec. Tā nu es esmu spiesta pati ziņot Jūsu Augstdzimtībai par notikušo un lūgt Jūs steidzami ierasties Turaidā, tādēļ sūtu Jums karieti, ar kuru parasti braucu pati.

Vecais Greifs ir ļoti labs cilvēks, un tagad, vecumdienās, viņam jāpiedzīvo sirdi plosošas bēdas.

Kad šeit vēl norisa karadarbība (tas bija tai laikā, kad pirms 20 gadiem zviedri ieņēma Turaidas pili) vecais Greifs, kas šeit ilgstoši dzīvo jau kopš poļu laikiem, pils tuvumā notikušās kaujas vietā starp daudzajiem nonāvēto cilvēku – gan vīriešu, gan sieviešu – ķermeņiem atrada mazu bērnu, dažus mēnešus vecu, bada novārdzinātu zīdainīti, kas bija  vēl dzīvs, un paņēma to pie sevis. Viņam nebija zināmi ne bērna vecāki, ne arī kādā vārdā bērns kristīts. Greifs bija dedzīgs luterānis, tāpēc viņš lika Lēdurgas mācītājam (šeit, Turaidā, baznīca bija nodegusi un tikai pagājušajā gadā to atkal uzcēla) bērnu nokristīt pēc luterāņu paražām. Tā kā minētie notikumi risinājās ziedu mēnesī, meitenei deva vārdu Maija.

Greifs bērnu audzināja tik labi, it kā tas būtu viņa paša bērns. Kad meitene bija jau paaugusies, Greifs pats viņu pienācīgi izskoloja, bet kristīgās ticības mācību viņa apguva pie mācītāja. Meitenes palīdzība dažādos mājas darbos lieti noderēja Greifa sievai.

Maijai bija daudz precinieku, jo viņa bija izskatīga, tomēr meitene līdz šim visus noraidīja. Tikai tagad, pavisam nesen, viņa izvēlējās par līgavaini izglītotu ārzemnieku – jauno Siguldas pils dārznieku Heilu.

Jaunie cilvēki viens otru ļoti mīlēja, un  rudenī bija noliktas kāzas. Līgavainis ir ļoti apzinīgs cilvēks un no dienesta atraujas tikai uz īsu laiku, tāpēc jaunieši par satikšanās vietu izvēlējās lielu smilšakmens alu pusceļā starp Turaidu un Siguldu, kur viņi vasarā katru vakaru kādu stundu pavadīja kopā.

Līgavai par prieku līgavainis pa kreisi virs lielās alas izcirta mazāku alu un to skaisti pušķoja ziediem. No šīs mazās alas jaunava, tajās reizēs, kad viņa atnāca agrāk par līgavaini, varēja pārredzēt ceļu Siguldas virzienā.

Kaut gan līgava un līgavainis mēdza satikties tikai vakaros, Maija šorīt saņēma no sava sirdsmīļotā ziņu, ka viņš vēlētos tikties jau pēcpusdienā pie mazās alas, jo vakarā viņam esot jābūt agri mājās. Tūlīt pēc pusdienām Maija un Greifa īstā meita, astoņus gadus vecā Lenta devās uz alu.

Sāka jau tumst, kad Turaidas pilī, briesmīgi satracināts, iedrāzās dārznieks Heils, izmisis paziņoja, ka Maija esot mazajā alā drausmīgi noslepkavota un tūlīt metās prom.

Mēs visi, bet jo sevišķi vecais Greifs un viņa sieva, steidzāmies viņam pakaļ un atradām nabaga Maiju guļam uz zemes, bez dzīvības. Skaisto lakatu, ko viņai bija dāvājis līgavainis, viņa bija aplikusi ap kaklu un caur šo lakatu viņas kaklā bija redzama liela un šausmīga brūce, kuru, kā šķiet, atstājis cirvja asmens.

Nabaga Lenta nekur nebija atrodama, viņu vēl aizvien meklē, bet mirušo Maiju mēs nogādājām uz mājām Turaidā. Nu es lūdzu Jūsu augstdzimušo Žēlastību, zemes tiesneša kungs, savā, sava vīra un visu vārdā steidzami, tūlīt pat, kaut gan ir nakts, ierasties šeit. Drausmīgo slepkavu droši vien varēs atklāt. Maija nav aplaupīta, bet viņas apģērbs bija lielā nekārtībā un pa daļai saplēsts. Arī pēc notikuma pēdām uz zemes var redzēt, ka viņa ir stipri aizstāvējusies.

Turaidā,
1620. gada 6. augustā
Cerot uz sava lūguma
ievērošanu, Jūsu Augstdzimtībai
padevīgā Hedviga, Turaidas pils
pārvaldnieka kapteiņa Šildhelma
sieva”.

Zemes tiesnesis nākošajā rītā atklāja Turaidā tiesas sēdi un atzīmēja protokolā, ka lietas steidzamības dēļ un saskaņā ar karaļa rīkojumu – nodibināt zemē pilnīgu mieru – viņš pats gribot uzņemties slepkavības izmeklēšanu.

Tālāk tiesnesis protokolā piebilda, ka brūci labajā pusē uz Maijas kakla, acīmredzot, izraisījis cirtiens ar dārznieka cirvi, kas izgājis cauri Maijas kakla lakatam. Apskatot Maijas drēbes, atklāja, ka krūšu apvidū tās saplēstas.

Lielās alas apskate neko aizdomīgu neatklāja. Mazajā alā, kas atrodas augstāk, pa kreisi no lielās alas un uz kuru ved izcirstas kāpnes, pamanīja, ka zeme ir bagātīgi slacīta asinīm. Šajās asinīs, kas bija sajaukušās ar smiltīm, atrada mazu dārznieka cirvīti, kas bija pavisam iemīts zemē.

Kad cirvīti pacēla, turaidieši, kas bija atnākuši līdzi, to tūlīt pazina kā Siguldas dārznieka Heila īpašumu, kuram tas esot vajadzīgs darbam dārzā, un viņš to tāpēc vienmēr nēsājot sev līdzi, aizbāztu aiz jostas.

Tālāk zemes tiesnesis ierakstīja protokolā, ka Maijas brūce varētu būt nodarīta ar šo cirvi. Vecais rakstvedis Greifs, kurš, visu nakti meklēdams savu meitu, bija izstaigājis krustām šķērsām visu apkārtni, tiesnesim iebilda, ka viņš nevarot saprast, no kurienes dārzniekam Heilam esot radies pret savu sirdsmīļoto tik liels naids, ka viņš spējis to pat nogalināt. Taču, tā kā Heils pats esot Maiju licis ataicināt uz mazo alu citā laikā nekā parasts un viņa cirvis atrasts asinīs un arī brūce radīta ar šāda cirvja cirtienu, zemes tiesnesim vajagot Heilu apsūdzēt noziegumā.

Divas dienas vēlāk protokols turpināts, klāt esot zemes tiesnesim un diviem piesēdētājiem. Tajā atzīmēts, ka zemes tiesnesis esot viņus pieaicinājis tāpēc, ka, pēc visa spriežot, prāva beigšoties ar sprieduma pieņemšanu.

Protokolā rakstīts: Siguldas dārzniekam Heilam lika nākt tiesas priekšā. Viņš ieradās kā nabaga grēcinieks, pavisam satriekts. Heilam priekšā nolika atrasto, asiņaino cirvi un jautāja, vai viņš šo cirvi pazīstot. Heils piespieda cirvi pie krūtīm un vaimanājot iesaucās: „Ak, manas mīļotās, manas Maijas asinis!”

Jautājums:„Vai jūs šo cirvi atzīstat par savu?”

Atbilde:„Protams.”

Jautājums:„Vai jūs šā gada 6. augustā to vienmēr nēsājāt sev līdzi?”

Atbilde:„Jā, tas vienmēr bija pie manis, arī tajā dienā.”

Jautājums:„Vai jūs šā gada 6. augustā devāt savai sirdsmīļotajai Maijai ziņu, lai viņa šajā dienā tūlīt pēc pusdienām ierodas mazajā alā, jo vakarā jums esot bijis jābūt mājās?”

Atbilde:„Nē, es to neesmu darījis. Uz alu es aizgāju tikai vakarā un atradu savu sirdsmīļoto guļam viņas pašas asinīs bez dzīvības.

Tiesnesis atzīmēja savā protokolā, ka nevar uzskatīt šo savas vainas noliegšanu par ticamu, un, izklāstījis Heilam pret viņu vērstos pierādījumus Greifa sūdzībā, uzaicināja Heilu aizstāvēties un tos atspēkot.

Heils izplūda vaimanās un sauca: „Es labprāt gribu mirt, jo dzīve bez manas sirdsmīļotās man neko nav vērta! Taču, ja cilvēki sāktu ticēt, ka es pats esmu viņu nonāvējis, tas būtu vissmagākais, kas ar mani varētu notikt!”

Tad lika iznākt priekšā sūdzētājam Greifam un, spriežot pēc protokola, norisa žēlabaina saruna, kuras laikā sūdzētājs un apsūdzētais daudz raudāja, rokas lauzīdami. Pēc tam tiesnesis pavēlēja abiem aiziet, lai varētu apspriesties, vai būtu nepieciešams likt spīdzināt apsūdzēto.

Tomēr protokolā šāda lēmuma nav, bet tur pierakstīts sekojošais: „Pirms tiesa paspēja aiziet, lai apspriestu jautājumu par spīdzināšanas pielietošanu attiecībā pret Heilu, pils pārvaldniece Šildhelma kundze sava vīra vārdā, kurš gulēja slims gultā, izteica tiesai lūgumu doties uz pils pārvaldnieka istabu, lai uzklausītu atklātu liecību. Šo lūgumu tūlīt pat izpildīja un tiesas sēdi turpināja pie pils pārvaldnieka slimības gultas, par ko pēdējais sirsnīgi pateicās.

Kad pils pārvaldniekam pajautāja, kāda ir viņa vēlēšanās, pārvaldnieks lika ierakstīt protokolā sekojošo. Apmēram pirms diviem gadiem pārvaldnieks esot pieņēmis savā dienestā divus poļu armijas dezertierus – latviešus vai lietuviešus no Vidzemes pierobežas, vācu valodas pratējus. Vienu saucot Ādams Jakubovskis, bet otru – Pēteris Skudrītis. Abi pildot dienestu samērā labi, taču citādi esot nodzērušies, nevīžīgi un māņticīgi, tādēļ pārvaldnieks gribot viņus pēc šī dienesta gada notecēšanas atlaist.

Nupat pie viņa, pils kapteiņa, esot bijis Skudrītis un, būdams ļoti satriekts, lūdzis, lai pārvaldnieks nekavējoties uzaicinot tiesu pie sevis un nepieļaujot Heila notiesāšanu. Viņam, Skudrītim, sirdsapziņas mokas liekot atzīties tiesas priekšā, un viņa liecība došot skaidrību izskatāmajā lietā.

Kad tas bija ierakstīts protokolā, tiesnesis lika ataicināt Skudrīti, kurš tūlīt nokrita uz ceļiem un, gauži vaimanājot, paziņoja, ka pastrādātais asinsdarbs viņam nedodot miera. Pēc tiesneša rīkojuma Skudrītis sniedza sekojošu liecību. Ādams Jakubovskis jau kopš pirmās dienesta dienas pilī esot iemīlējis jaunavu Maiju un, būdams ārkārtīgi nesavaldīgs cilvēks, neesot varējis noturēt sevi grožos. Poļu armijā Jakubovskis esot bijis standartjunkurs. Būdams skolmeistara dēls, viņš ieguvis samērā labu izglītību, pratis lasīt un rakstīt. Dienesta laikā poļu armijā Jakubovskis bieži turējies kopā ar oficieriem. Pie visa tā vēl esot jāatzīmē viņa milzīgais fiziskais spēks. Reiz, pēkšņās dusmās par saņemto aizrādījumu Jakubovskis esot kādam oficierim iecirtis pļauku un tādēļ viņam esot bijis jābēg. Jakubovskis paņēmis arī Skudrīti līdzi. Skudrītis gribot vēl pateikt, ka Jakubovskis esot bijis ļoti iedomīgs un savā augstprātībā aptuveni pirms trim mēnešiem esot bildinājis jaunavu Maiju. Taču viņa Jakubovski esot atraidījusi, teikdama, ka viņa jau esot citam apsolīta līgava. Tāda atbilde Jakubovski esot padarījusi gluži vai traku, un viņš paziņojis Skudrītim savu plānu – pie izdevības uzbrukt jaunavai alā un iegūt viņu ar varu. Maija savam līgavainim tik un tā neko neteikšot. Skudrītis esot šim plānam piekritis un ar šādu nolūku nodevis jaunavai ziņu, ka viņai piektdien (sestajā augustā) tūlīt pēc pusdienām jāierodas jaunajā alā uz tikšanos ar līgavaini.

Viņi abi, Jakubovskis un Skudrītis, esot paslēpušies pie alas. Kad jaunava esot iegājusi alā, Ādams tūlīt aizsprostojis izeju un uzbrucis viņai, saplēsis vesti un bezkaunīgiem vārdiem pateicis, ko viņš ar Maiju nodomājis darīt. Meitene esot stipri aizstāvējusies, tomēr, kad arī viņš, Skudrītis, esot satvēris Maiju no aizmugures aiz pleciem, viņa tikusi pievarēta. Krītot jaunava ļoti skaļi piesaukusi Pestītāju, tad atkal uzraususies kājās un lielā uztraukumā saukusi Jakubovskim: „Atstājies no manis! Es tev došu vislielāko dāvanu, kādu nevar pasniegt pat neviens karalis.” Jakubovskis uz mirkli palaidis viņu vaļā un jautājis, kas tad tas būšot. Maija noraisījusi savu gaiši sarkano lakatu, kas viņai bijis ap kaklu, un sniegusi to Jakubovskim, teikdama, ka tas esot burvju lakats un, kad Jakubovskis to sev aplikšot, viņu neviens nevarēšot ievainot ne ar šķēpu, ne zobenu. Viņš, Skudrītis, esot tūlīt pat atkāpies, bet Ādams vēl neesot noticējis un teicis, ka, ja jau bruņas nevarot viņu no tā pasargāt, tad šāds nieka lakats arī to nevarēšot un taisījies atkal satvert jaunavu. Taču Maija viņam uzsaukusi: „Apstājies! Tūlīt tu pats pārliecināsies par lakata burvju spēku. Es aplikšu to sev. Zobens tev ir līdzi, cērt no visa spēka, un tu nenodarīsi man nekā ļauna.”

Ādams paņēmis savu zobenu, kas līdz tam atradies nomests zemē. Pa to laiku jaunava aplikusi sev lakatu, sakrustojusi rokas un, lūkodamies augšup, kaut ko klusi murminājusi, ko viņš, Skudrītis, esot noturējis par buramvārdiem. Ādams, teikdams šādus vārdus: „Tas būtu kaut kas lielisks! To es gribu izmēģināt, tu taču tik un tā paliksi manā varā!”, izvilcis zobenu no maksts un no visa spēka cirtis ar lakatu nosegtajā jaunavas kaklā. Tūlīt izšļākušās asinis un, pat neiekliegdamās, Maija saļimusi uz zemes. Ādams sākumā palicis apjukumā stāvam, kamēr jaunavas ķermenis vēl reizi notrīsējis un tad dzīvība to atstājusi. Pēc tam Ādams drausmīgi iekliedzies: „To es negaidīju! Viņa gribēja palikt savam līgavainim uzticīga, bet es biju zvērs, traks zvērs!” – Viņš noskrējis lejā lielajā alā, iemetis savu zobenu avotā, kas iztek no alas pamata, uzsaucis Skudrītim: „Nenāc man klāt, es tevi nožņaugšu!” – un ieskrējis dziļi mežā. Skudrītis Ādamu vairs neesot redzējis, tikai šorīt viņš to atradis mežā. Ādams esot pie kāda koka pakāries sava zobena siksnā. Visa notikušā drausmīguma apzināšanās nedodot Skudrītim mieru, un viņš piesakoties, lai saņemtu sodu.

Par mazo meiteni Lentu, kas bija gājusi uz alu kopā ar Maiju, Skudrītis nekādas ziņas nevarēja sniegt. Viņš varēja pateikt vienīgi to, ka tajā mirklī, kad Ādams cirtis ar zobenu, viņam aiz muguras atskanējis skaļš kliedziens. Vairāk Skudrītis neesot neko ne dzirdējis, ne redzējis, jo arī viņu pārņēmušas tādas izbailes, ka viņš kā neprātā aizskrējis no notikuma vietas, un tikai vakarā pārnācis mājās, kad par notikušo jau bijis zināms. Uz tiesneša nākamo jautājumu, kāpēc Skudrītis neesot mēģinājis Jakubovski atturēt no zobena lietošanas, Skudrītis atbildēja, ka viņš esot patiesi noticējis, ka lakatam piemīt burvju spēks un jaunava ar tā palīdzību izglābšoties. Tikai pēc tam Skudrītis esot sapratis Maijas nodomu – labāk mirt, nekā ļaut sev laupīt godu.

Tālāk tiesas protokolā ir fiksēta liecība, ko sniegusi mazā Lenta pēc viņas atgādāšanas mājās no Krimuldas muižas, uz kurieni viņa bijusi aizskrējusi un tur uzvedusies kā neprātīga; sākumā nav bijis iespējams noskaidrot, no kurienes viņa ieradusies. Taču tad, kad Lenta atguvusies no pārdzīvotā, viņu atveda atpakaļ. Zemes tiesnesis nopratināja mazo Lentu, un viņa izstāstīja par notikušo no tā brīža, kad Maija piedāvāja lakatu Ādamam, un viņas liecība sakrita ar Skudrīša teikto. Lenta esot bijusi zemākajā alā, un māsas nonāvēšana ar zobenu viņu tā nobiedējusi, ka viņa kā ārprātīga iebēgusi mežā un turpinājusi ātri skriet, pilnīgi neapzinādamās, ko dara un kur atrodas.

Aizdomas pret Heilu, protams, tūlīt izzuda. Tiesnesis pieļāva iespēju, ka aiz jostas aizbāztais cirvītis Heilam, pašam to nemanot, varētu būt izkritis tajā šausmu un izmisuma brīdī, kad Heils uzgājis savu līgavu noslepkavotu.

Apskatot avotu, kas iztek no lielās alas, tūlīt atrada tajā Ādama zobenu.

Lieta tagad bija pilnīgi skaidra. Tiesas protokols tālāk vēsta par dārznieka Heila un rakstveža Greifa ievērības cienīgu rīcību: abi ieradās tiesā un lūdza nesodīt Skudrīti ar nāvi vai kādu citu sodu, jo Heils negribot, ka viņa sirdsmīļotās piemiņa tiktu apgānīta ar Skudrīša asinīm. Turklāt viņi abi neuzskatot Skudrīti par īsto vainīgo, jo tas, būdams ārkārtīgi aprobežots cilvēks, esot pilnīgi pakļāvies ar stipru gribu apveltītajam Jakubovskim, bet briesmonis Jakubovskis, izdarīdams pašnāvību, pat esot sevi nodevis velna rokās.

Pēc tam, kad no svešas rokas kritušās jaunavas Maijas mirstīgās atliekas ar visu godu un, ievērojot nepieciešamās kristīgās ceremonijas, bija apbedītas jaunās baznīcas kreisajā pusē, sērojošais līgavainis pats uzstādīja uz viņas kapa krustu un noskaitīja lūgšanu. Drīz pēc tam Heils atstāja šo zemi uz visiem laikiem un atgriezās savā dzimtenē Virtembergā, jo viņa salauztā sirds šeit nevarēja rast mieru.

Velnam nolemtā slepkavas Ādama Jakubovska līķi līdz ar viņa ieročiem un zobenu apraka dziļā purvā uz Nurmižu muižas pusi. Skudrītis nosēdēja četrus mēnešus stingrā apcietinājumā un pa šo laiku izrādīja dziļu nožēlu. Ņemot vērā to, ka Heils un Greifs bija lūguši Skudrīti nesodīt ar smagu sodu, kā arī to, ka viņš jau četrus mēnešus smacis cietumā, ko arī var uzskatīt par sodu – tiesa nolēma viņam nekādu citu sodu neuzlikt, kā vienīgi izsūtīt pāri Lietuvas robežai atpakaļ uz dzimteni.

1620. gada 15. decembrī, Turaidā