Siguldas novada zemnieku sūdzības zviedru varas iestādēm par nomnieku A.Koskilu

1687. gada 13. augustā atraitne Žagaru Baba sūdzas Vidzemes ģenerālgubernatoram, ka nomnieks Koskuls viņu ne tik vien neaizstāvot pret Allažu kungu pulkvedi Bergu, kas viņai atņēmis ¼ arkla zemes, bet arī pats atņēmis tai vienu zemes gabalu un pļaviņu. Uz Ziemassvētkiem viņš tai atņēmis 2, bet uz Vasarsvētkiem – 1 mucu alus.

Tajā pašā datumā un ar to pašu roku rakstītu sūdzību ģenerālgubernatoram iesniedzis Ķempju zemnieks Ruks. Par to, ka viņš kādam savam radiniekam – kaimiņu pagasta zemniekam – atļāvis nopļaut pusi savas pļavas un iedevis vienu bišu stropu, Koskuls licis viņu pērt ar 4 pāriem rīkšu. Ar pēršanu Koskuls neesot bijis mierā, tādēļ pats pērāju piekāvis, bet Ruku licis pērt citam pērājam.

Ģenerālgubernators Halsters sūdzību izspriedis 1694. gada 19. augustā, atzīstot, ka Ruks viegli ticis cauri par tik smagu noziegumu kā zemes gabala nodošana citam zemniekam, jo varot izcelties jukas robežu lietās. Arī par alus brūvēšanu spēkā bija ģenerālgubernatora Trotta 1668. g. 28. janvāra rīkojums, kas, piedraudot ar dzēriena konfiskāciju un augstu naudas sodu, aizliedza zemniekiem nodarboties ar kroģēšanu.

Siguldas zemnieki ar ģenerālgubernatora spriedumu nesamierinājās, bet sūdzējās tālāk Zviedrijas karalim Kārlim XI. Sūdzībā bija teikts, ka muižkungs (Koskuls) tos pārāk kalpinot, bez iemesla sitot un kaujot. Jau pirmdien ap pusdienas laiku esot jābūt muižā un bez apstāšanās jāstrādā līdz vakaram, bet sestdienās tie tiekot atlaisti tikai vēlā vakarā. Ķempju muižā esot likts strādāt arī svētdienās. Sūdzības 3. punktā teikts, ka no 6 1/3 pūra rudzu muižkungs pieprasot 8 pūrus miltu un, kad Rīgā svēruši, tad pietrūcis ½ pūrs miltu. Vēl zemnieki sūdzējās par klausībām baznīcas celšanas un tiltu labošanas darbos. Karalis pārsūtīja sūdzību izskatīšanai domēņu valdes priekšniekam fon Štrokirham. Pēc muižas nomnieka Koskula ziņām, sūdzības ierosinātājs esot Siguldas zemnieks Jēkabs Brūnis, kurš dzīvojis Siguldas „Vecvēveros”, tad aizbēdzis uz Rīgu, kur apmeties kāda pilsoņa muižiņā. Viņš esot bijis arī tas, kurš sūdzību aizgādājis karalim. ( 1698. gadā, kad Koskuls bija no Siguldas aizgājis, Jēkabs Brūnis šeit atgriezās un saņēma Umurzemi ( pie Umura ezera).

Pēc sūdzības karalim sekoja jauna 10 Siguldas zemnieku – Kārklu Miķeļa, Sviķu Mača, Rutku Anša, Sinepu Indriķa, Slaunu Klāviņa, Mucenieku Jēkaba, Apiņu Putniņa, Dreļļu Ādolfa, Bišu Jurena un Blodziņu Pētera sūdzība Štrokirham, ka viņi neesot droši savās mājās, jo Koskuls turpinot savas nežēlības. 1693. gada 28. februārī – 1. martā Štrokirhs nopratina zemniekus un paziņo spriedumu.

I. Tiem jāstrādā pēc vakas grāmatas nedēļā 5 dienas. Pirmdien jāierodas darbā tā, lai iznāktu viens cēliens līdz vakaram, sestdienās pēc 2. cēliena tie var iet mājās. Jāstrādā no saules līdz saulei. Muižkungam un stārastam jāvada darbi pēc vietējās, ne pēc Ēģiptes paražas. Vārds „Ēģiptes” vēlāk nosvītrots.

II. Darba laikā stārasts var ar pātagu pamudināt slinkus un nekārtīgus strādniekus. Ja turpretim strādnieks noziedzies kā citādi, ne pie darba, tad stārasts par to ziņo kungam, kas var pats sodīt, vai arī likt izspriest tiesu tiesnešiem. Nevienu saimnieku nevar sodīt ne muižnieks, ne vagars, bet par to jāspriež tiesnešiem.

III Svētdienās – ne pirms, ne pa, ne pēc dievvārdiem nedrīkst nekādu darbu strādāt. Naktī pirms svētdienas nedrīkst kult.

IV Pirms lēmuma miltu iztrūkuma lietā Rīgā sūdzētājiem jāpasaka, kurš rakstījis sūdzību karaliskajai majestātei. Sūdzētāji kategoriski atsakās to darīt.

V Zemniekiem pēc baznīcas priekšnieka rīkojuma jāpieved baļķi baznīcas būvei.

VI Pēc vecas paražas zemniekiem pa vasaru jābūvē tilts un šo ziemu tiltam jāpieved materiāli.

Pēc Turaidas MR sniegtajām ziņām