Siguldas sazvērestība
(pēc grām. Haller, J. Die Verschwörung von Segewold 1316. R., 1908.)

Tās lielās cīņas vēsturē, ko Vācu ordenis gandrīz divus pilnus gadsimtus veda ar Rīgas arhibīskapu par kundzību Livonijā, un kura sava novēlotā un neapmierinošā iznākuma dēļ vācu koloniju likteni pārvērta traģēdijā – šai garajā un stūrgalvīgajā cīņā ir tikai nedaudzi acumirkļi, kad avotu mazrunīgums nenoved pētnieku izmisumā. Varētu likties, ka pavediena galu apgaismo nepieredzēts spožums – aktu ziņas un Lībekas pilsētas rakstveža dzīvais stāstījums, kas mūsu acu priekšā uzbur notikušo visās detaļās ar gandrīz pārlieku sīkumainību. Bet tad lāpa pēkšņi nodziest tikpat negaidīti, kā uzliesmojusi. Tālākie notikumi gandrīz uz visu 14. gadsimtu pazūd tumsā, no kurienes reižu reizēm gan še gan tur kā gaiši punkti pavīd dažas annāļu piezīmes vai svarīgas dokumentu ziņas, šķietami apgaismojot tuvāko apkārtni. Jā – šķietami: jo kurš gan vēlētos noliegt, ka šīs ziņas pašas par sevi jāpatur zem jautājuma tik ilgi, kamēr mums paliek neskaidra sasaiste, kādā tās atrodas gan ar jaunākajiem, gan vēlākajiem laikiem, bet pašu avotu izcelsme – nezināma. Tādēļ arī visām tām vēsturiskajām detaļām, kuras mums zināmas no lielās cīņas pirmā gadsimta, piemīt vairāk vai mazāk epizodisks raksturs, un jāatstāj paša vēsturnieka ziņā tas, kādu nozīmi viņš piešķir šīm epizodēm un vai vispār vēlas iesaistīt tās savā stāstījumā.

Šāda epizode, ko jaunāko laiku pētnieki novērtē neviennozīmīgi, ir savienība, kuru [Livonijas] ordenis 1316. gada 23. aprīlī noslēdza ar Rīgas domkapitulu un arhibīskapa vasaļiem, lai aizstāvētu viens otra tiesības. Agrāko laiku pētnieki vairāk vai mazāk pakavējušies pie šī notikuma, jaunākie – starp tiem visjaunākais pētījums – to vispār nepiemin. Par tās nozīmi, bez šaubām, saskaņā ar tradīcijas līdzšinējo stāvokli, iespējami dažādi viedokļi. Ja es gatavojos nedaudz tuvāk apgaismot šo notikumu, tad vienīgi tāpēc, ka uzskatu – avotu analīze ne tikai sniegs ieskatu savienības izveidošanā, bet arī raksturos kopējo vēsturisko fonu, kāds pastāvēja lielās feodāļu ķildas sākuma gados.

Vispirms nepieciešams sniegt ieskatu apstākļos, kuri sagatavoja Siguldas sazvērestību.

Karš, kurš 1297. gadā izcēlās sākumā starp ordeni un Rīgas pilsētu, un kuru dažus gadus ar bezprecedenta neatlaidību veda abas puses, jāuzlūko kā lielās drāmas priekšspēle. Arhibīskaps, kurš sākotnēji bija neitrāls, drīz vien tika ievilkts konfliktā un pēc tam, kad bija nostājies savas pilsētas pusē, tika sagūstīts un bija spiests kapitulēt. Nekā citādi nevar nosaukt to šķietamo samierināšanos, kas gūsteknim tika uzspiesta ordeņa pilī Ādažos. Viņam ne tikai bija jāvairās no jebkādas satiksmes ar ordeņa pretiniekiem, bet arī savas muižas jānodod pārvaldīšanā, kamēr vien turpinātos karš pret Rīgu; savu personīgo brīvību viņš ieguva vienīgi apmaiņā pret pamieru, kas 1299. gada pavasarī tika noslēgts starp ordeni un pilsētu, un arī tad vēl viņa pilis palika ienaidnieka varā. Viscaur zemē ordenis izturējās kā kungs; arī Rīgas domkapitulu un arhibīskapa vasaļus tas mēģināja dabūt savā pusē ar vienkāršiem līdzekļiem – apķīlājot viņu muižas.

Šajā situācijā sakautajiem palika tikai viens aizstāvis – pāvests. Jau 1298. gadā arhibīskaps bija iesniedzis sūdzību Bonifācijam VIII, un tas 1299. gada 7. janvārī uzaicināja ordeņa vadību ierasties tiesā, bet 13. jūnijā apsūdzību atsauca, jo ordenim bija izdevies, uzrādot šķietamo Ādažu līgumu, pāvestu nomierināt. Tūlīt pēc atbrīvošanas arhibīskaps pats personīgi ieradās kūrijā un no jauna pacēla sūdzību, no šī brīža ar skaidri saskatāmu mērķi – panākt ordeņa iznīcināšanu vai, mazākais, tā izraidīšanu no Livonijas. Viņa atjaunotās sūdzības galvenais trumpis bija apgalvojums, ka ordenis esot aizmirsis savu galveno uzdevumu – cīņu pret neticīgajiem, tiekdamies pēc zemes īpašumiem, kuri taču piederot pāvestam, esot karaļa Albrehta1 – pāvesta niknākā pretinieka – piekritējs un liekot šķēršļus ceļā kristietības izplatībai. Ar to ordenim tika pieteikts karš uz dzīvību un nāvi. Tomēr karadarbības uzliesmojumu negaidītā kārtā aizkavēja arhibīskapa nāve. Tā radīja pamatu taktikai, kuru turpmākajos piecos gados mēģināja īstenot, izmantojot pāvesta autoritāti. Arhibīskapa krēslā vispirms apsēdās pāvesta favorīts Izarns no Dienvidfrancijas, kurš gan jau pēc diviem gadiem atkāpās (1302.), lai arī viņam, izmantojot stingru pāvesta pavēli, vēl izdevās atgūt pāvesta īpašumus. Par viņa sekotāju vajadzēja kļūt zviedram Juhanam no Lundas, bet tas pēc neilgām pārdomām tomēr noraidīja šaubīgo paaugstinājumu un Livonijā nekad netika redzēts.

Pilnus trīs gadus Livonijai vajadzēja iztikt bez sava arhibīskapa, iekams 1305. gadā parādījās jau 1304. gada 21. martā ieceltais Frīdrihs. Nebūs mazsvarīgi piebilst, ka ar šo pašu dienu datēts arī spriedums, kuru toreizējais arhibīskaps Izarns Romā „kā izvēlēts šķīrējtiesnesis un draudzīgs starpnieks pasludināja sakarā ar strīdu starp ordeni un pilsētu un ordeni un arhibīskapu. Šis spriedums nogludināja ceļu jaunajam zemes kungam. Vēl 1366. gadā – Dancigas sarunu laikā – arhibīskapa partija savai aizstāvībai piesauca nelaiķi arhibīskapu Izarnu. Nav pierādāms, vai šis spriedums jebkad būtu stājies spēkā. Ordenis vēlāk apgalvoja, ka tā esot bijusi Rīgas pilsēta, kas noraidījusi spriedumu un apelējusi pie pāvesta. Vai tas tā bija, par to stipri jāšaubās. Katrā gadījumā arī ordenis darīja visu, lai taisnīga šķīrējtiesas sprieduma stāšanos spēkā padarītu neiespējamu. Nevis uz taisnīgumu un draudzīgu izlīgumu, bet gan uz valdonīgumu un stiprākā tiesībām bija vērsta tā politika.

Vispirms ordenim izdevās nostiprināt [esošo] stāvokli, noslēdzot savienību ar Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem, kapitulu, bīskapu vasaļiem un Igaunijas bruņniecību (1304.g. 25. febr.) Nodrošinājies ar šādu aizmuguri, ordenis atvēzējās izšķirošajam triecienam. Vispirms tas piespieda pakļauties Rīgas pilsētu un arhibīskapa vasaļus, izveidodams jaunu savienību, tad – 1305. gada 26. maijā ar pirkuma palīdzību ieguva līdzšinējo Daugavgrīvas cisterciešu klosteri un ieņēma to tā paša gada 26. jūlijā. Nu tā rokās atradās Rīgas un arhibīskapijas vārti, pēdējā osta visā Līv – un Kurzemē, kas līdz šim vēl tam nebija piederējusi. Arī abas Igaunijas ostas – Rēvele un Hāpsala, formāli neatkarīgas, pēc 1304. gada savienības nonāca ordeņa varā. Ordenis kontrolēja zemes ceļu uz Mēmeli (Klaipēdu). Tātad varēja teikt – Livonija ir nogriezta no satiksmes ar pārējo pasauli, kamēr vien tā labpatiks ordenim. Tas izskaidro visu, kas notika tālāk.

Arhibīskaps Izarns bija tiecies pēc izlīguma un sapratnes ar ordeni. Viņa sekotājs Frīdrihs sākumā sekoja viņa piemēram. Venēcijā tas apmeklēja ordeņa mestru un noslēdza ar to vienošanos, pamatodamies uz savstarpēju tiesību ievērošanu un paklausību. Atgriežoties Rīgā, viņu pārsteidza Daugavgrīvas cietokšņa ieņemšana. Nezinot detaļas, mēs varam tikai pieņemt, ka viņam atlika tikai divas iespējas – vai nu labprātīgi pakļauties, vai atjaunot cīņu. Viņš izšķīrās par otro. Vai tas, ko viņam vēlāk pārmeta ordenis – ka viņš pamudinājis pilsētu, pretēji miera līgumam, ataicināt lietuviešus, kā jau reiz, 1298. gadā, ir taisnība, par to krietni jāšaubās. Tomēr droši var apgalvot, ka viņš pats atjaunoja cīņu pret ordeni, izmantojot pāvesta tiesu. Tikai ziņa par jaunām pāvesta vēlēšanām lika viņam nogaidīt. Tad 1305. gada 14. septembrī viņš atjaunoja savu sūdzību un apelāciju Svētā Krēsla priekšā.

Garajā kaitējumu rindā, kas sūdzībā tiek minēta, un kuras detaļās mums šeit nav vajadzības iedziļināties, acīs iekrīt divi pārmetumi – tie ir tie paši, kuros ordenis tika apsūdzēts jau sešus gadus atpakaļ – ka tas pakļāvis zemi, pārkāpjot likumus un ar spēku, tādējādi kavējot kristietības izplatību. Abu iemeslu dēļ tas esot kļuvis par zemes un Romas baznīcas ienaidnieku un gatavojot kristietībai Livonijā Akonas un Tripoles2 likteni, ja pāvests neiejaukšoties.

Sūdzība sākotnēji tika atstāta bez kādas ievērības, liekas pat, ka tā nemaz nenonāca pāvesta rokās. Vismaz tas, ko ordenim piecus gadus vēlāk, jau pāvesta Klementa V laikā, cēla priekšā kā apsūdzību, ir pavisam cits grēku saraksts. Vienīgi sūdzības pamatmotīvs paliek tas pats – ordenis pierāda sevi kā pašmāju ienaidnieku. Par to, kas noticis starplaikā, mums ir tikai neskaidras ziņas. Mēs varētu pieņemt, ka arhibīskapam palaimējies, neraugoties uz aplenkumu, laikā starp 1. maiju un 2. jūliju nemanītam atstāt zemi un nokļūt kūrijā. Šeit viņam bija jāgaida trīs gadi, pirms izdevās panākt vizīti pie pāvesta. Jo bulla, kurā pāvests – acīmredzot, atsaucoties uz citu, jaunu, vairs nesaglabājušos sūdzību – uzdod Brēmenes arhibīskapam un pāvesta kapelānam Milānas Albertam nopratināt lieciniekus un Daugavgrīvu uz laiku apķīlāt par labu pāvestam, datēta tikai ar 1310. gada 19. jūniju.

Arī šajā gadījumā nepaliek šaubu par sūdzības mērķi – šeit, tāpat kā agrāk, runa iet par ordeņa likvidāciju vai padzīšanu. Tā nebija vienīgā šāda veida sūdzība, kas toreiz tika celta priekšā pāvestam. Tajā pašā dienā, kad arhibīskaps Aviņjonā guva pirmos panākumus, kādam citam ordenim – templiešu – ar pāvesta līdzdalību sāka gatavot kaunpilnu galu3. Mēs zinām, ka apsūdzībā pret templiešiem nebija neviena patiesa vārda, kamēr Vācu [ordeņa] kungus, neapšaubāmi, varētu atzīt par vainīgiem lielā daļā no pret viņiem celto apsūdzību, bet galvenā apsūdzības lieta pat bija vispārzināma. Protams, pret templiešiem nostājās varenākā pasaules valsts, un to rīcībā bija gan nauda, gan zemes īpašumi un nocietinājumi, bet tas nevaldīja pār veselu [kompaktu] teritoriju. Turpretim Vācu ordenis savā izstieptajā, noslēgtajā firsta valstī nebija sasniedzams pāvestam, un tā pretinieks bija kāds ubagotājmūks, kuram bija bijis jābēg no savas arhīskapijas, un izolēta pilsēta pasaules malā. Ordenim patiesi nebija ko daudz baidīties! Tādēļ ir saprotami, ka tā atbilde aprobežojās ar lepnu noraidījumu. Ordeņa viedokli mēs uzzinām arī no kādas detalizētas atbildes, kura sniegta uz arhibīskapa sūdzību vēlāk, jau 1312. gadā, kad izmeklēšana jau bija ievadīta. Ja lasām vienīgi šo dokumentu, rodas iespaids par ordeņa lietas pareizumu – ar tik lielu noteiktību un pašapziņu šeit runāts. Vai jāuzlūko par ordeņa sasniegumu tas, ka pāvesta norīkotā izmeklēšana aizkavējās par gandrīz diviem gadiem? Tikai 1312. gadā notika pārklaušināšana Rīgā, ko veica pāvesta auditors Francisks Moliāno, kurš bija stājies abu garāko komisāru vietā. Viņa uzrakstītais protokols sava nedzirdētā apjoma dēļ gaida izdevēju līdz šai baltai dienai. To varētu nosaukt par partejisku, bet vai tas būtu taisnīgi? Protams, par ordeni šeit sastopami vienīgi nelabvēlīgi izteikumi. Bet tie arī ir vienīgi apsūdzības liecinieki, kam šeit tiek dots vārds. Ar tādām pašām tiesībām partejiskumā varētu apsūdzēt arī jebkuru citu procesu, kurā tiek uzklausīti vienīgi apsūdzības liecinieki. Katrā gadījumā ordenis atteicās atdot Daugavgrīvu, un, kad auditors piedraudēja ar ekskomunikāciju4, prata panākt soda atcelšanu, apelējot pie pāvesta. Liekas, ka arhibīskaps Frīdrihs būs pavadījis auditoru uz Rīgu, kur tas uzturējies no 1311. gada 22. jūlija līdz 1312. gada 20. martam, kā arī atpakaļ uz Aviņjonu. Tūlīt pēc savas ierašanās Rīgā viņš panācis ordeņa ekskomunikāciju un interdiktu5 tā īpašumiem ( 1311. gada 22. jūlijā), par ko ordenis apelējis pie pāvesta (1311. gada 30. jūlijā). Arhibīskapa prombūtnes laiks turpmākajos gados kļuva liktenīgs kā pašam arhibīskapam, tā viņa arhibīskapijai. No turpmākā laika mūsu rīcībā ir tikai daži fakti, kopsakarība starp kuriem paliek miglā tīta. 1313. gada 15. maijā mēs redzam lielāko daļu to pašu ordeņa sabiedroto, ko 1304. gada savienībā. Tērbatas bīskapa, kapitula un vasaļu, kā arī Sāmsalas kapitula trūkst, toties piesaistīti Tallinas bīskaps un pilsoņi, kas nosūtījuši kategorisku brīdinājumu vienlaicīgi gan ordenim, gan Rīgas pilsētai. Vienu mēnesi vēlāk ar ordeni tiek noslēgts miers, par ko 13. jūnijā paziņots Lībekas rātei. Šis aicinājums noslēgt mieru ienes pilnīgi jaunu bezpartejiskuma nokrāsu – starpnieki pat draud ar visiem spēkiem pāriet Rīgas pusē, ja ordenis miera piedāvājumu noraidītu. Ar 1304. gada savienības saturu tas visumā šķiet nesavienojams. Pirmajā gadījumā sabiedrotie apņemas sniegt ordenim pilnu atbalstu pie nosacījuma, ja tam strīdā ar Rīgas pilsētu izrādītos taisnība – ja izrādītos pretēji, tie zvēr ievērot stingru neitralitāti. Tagad turpretim tie kā bezpartejiski šķīrējtiesneši diktē miera noslēgšanu. Šķiet, ka lielā savienība vairs nepastāv. Liekas, it kā igauņu un sāmsaliešu patriotisms būtu uzvarējis kā ordeni, tā [Rīgas] pilsētu un piespiedis tos samierināties – gaišs acumirklis tumšā laikā! Uz to, ka valda miers, norāda arī fakts, ka kara laikā aizmūrētie Rīgas Klostera vārti 1313. gada 17. novembrī, tika, kā liekas, no jauna atvērti. Tad mēs uzzinām par kādu landtāgu, kurš „Tā Kunga zemēs” droši vien noturēts Pērnavā, liekas, 1313. gada rudenī. Un pēc gandrīz diviem gadiem, par kuriem mums gandrīz nekas nav zināms, mūs pārsteidz Siguldas sazvērestība (1316. gada 23. aprīlī), kurā nu arī kapituls un visi Rīgas arhibīskapa vasaļi savā un savu pēcteču vārdā uz mūžīgiem laikiem saistās ar ordeni un apņemas to visiem spēkiem „kā ar padomu, tā ar darbiem”, kā atklāti, tā slepeni, atbalstīt pret katru, kurš vēlētos tam nodarīt kaitējumu, neraugoties, kādas kārtas, goda, vai cieņas tas būtu, šo svēto zvērestu apstiprinot ar hostiju. Tas, ka ar šo „katru” vispirmām kārtām domāts arhibīskaps, ir skaidrs. Tomēr teksta burtiskā nozīme ļauj, mazākais, pieņemt, ka šāda zvēresta „brālība”, pastāvot zināmajiem apstākļiem, varētu būt vērsta arī pret pāvestu. Citādi šāda veida līgumos pēdējais būtu jāatrunā – šeit tas nav noticis. Patriotiskais lasītājs var līksmot no jauna, redzot šo, diemžēl, tik reto, vienotības piemēru. Izskatās, ka Livonijas konfederācijas ideja šai laikā no 1304. līdz 1316. gadam spērusi milzīgu soli uz priekšu. Visas zemes kārtas arvien vairāk saliedējas pret katoļu priesteriem, kas ar savu stūrgalvību tuvina ķildu valstī un neļauj sadzīt pilsoņu kara brūcēm. Patiesi, šis notikums tika tieši tā arī saprasts un attēlots un no tā, gluži loģiski, izaug sūdzība, ka šis „mūžīgais miers” tiek vissliktākajā veidā izjaukts, aktīvi iedarbojoties pāvestam Jānim XXII, kurš 1317. gada 21. decembrī kategoriskākajā veidā anulēja Siguldas sazvērestību un 1318. gada 23. februārī izsauca tās dalībniekus pie sevis, lai pieprasītu no viņiem paskaidrojumus. Kā pāvesta iejaukšanās sekas ziņojuma autori piemin arī nenovēršamā kara atsākšanos starp Rīgu un ordeni un lietuviešu ataicināšanu palīgā pilsētai.

Tam tomēr pēdējā punktā runā pretī hronoloģija – 1316. gada 24. aprīlī, tikai dienu pēc Siguldas savienības noslēgšanas un neapšaubāmi, kā tieša atbilde uz to – notika rīdzinieku uzbrukums jaunajai ordeņa pilij Daugavgrīvā un priekšpils nodedzināšana, kā rezultātā gāja bojā viens ordeņbrālis un liels daudzums vienkāršo ļaužu : „ un tā sākās otrais karš un nesaticība”. Tas varētu izraisīt izbrīnu, ja ievērojam, ka pāvesta vēstulē Rīgas domkapitulam, kura anulē Siguldas sazvērestību, ir minēts vienīgi tas, ka tā tikusi noslēgta, piedaloties vienīgi dažiem domkapitula locekļiem. Tātad par šo nodevību atbildīgs nav viss domkapituls! Liekas, ka pāvests par notikušo ir labi informēts; viņš zina vairāk, nekā atspoguļojas dokumentā. Viņš atsaucis pie sevis „vairākus uzticamus cilvēkus”, kuru liecības tad atspoguļojas dokumentā, kurš nolasīts viņa un kardinālu klātbūtnē. Un taisni šie dokumenti spēj sniegt mums, tāpat kā reiz pāvestam, patiesu ieskatu par notikušo. Pāvesta arhīvā, kurā tik daudz kas gājis zudībā, uzglabājušies tieši šie dārgie rakstveida pierādījumi. Zemāk tie seko nodrukātā veidā.

Pirmā rakstveida liecība, par kuru pāvests saka, ka nonākusi nolasīšanai pāvesta konsistorijā, ir notāra apstiprināts protokols, ko sava arhibīskapa priekšā Aviņjonā snieguši divi Rīgas domkungi, Ludfrīds un Johans Krukovs un kurā viņi stāsta, kā tie noslēguši savienību pret savu arhibīskapu.

Otrais dokuments ir „ Uzticamu vīru ziņojumi”, kuru citēja pāvests. Tas ir tāds pats kā iepriekšējais, vienīgi šoreiz vārdu ņem Ludfrīds, kuru tikai dažās vietās papildina resp. apstrīd Krukovs.

Līdz šim no šiem diviem vīriem mums bija izdevies identificēt tikai vienu – Ludfrīdu, kurš avotos ir dokumentēts 1313. gadā kā Domkapitula klostera priors6 un 1316. un 1325./ 26. gadā kā Doma prāvests7. Johans Krukovs – zem šī vārda parādās kāda līdz šim nezināma persona. Siguldas savienības avoti nosauc viņu par Johanu, klostera izvēlēto prioru. Citādi viņa vārds nekur neparādās. No viņa paša liecības mēs uzzinām, ka viņš tikai neilgu laiku pieder pie kapitula. Prāvests Gerhards, kurš minēts laikā no 1312. līdz 1316. gadam, ir viņu uzņēmis, arhibīskaps, kurš, kā mēs atcerēsimies, 1312. gadā vairs nav Rīgā, viņu nepazīst. Viņš kļuvis par premonstriešu ordeņa, pie kura piederēja domkapituls, profosu8, neiziedams paredzēto pārbaudes laiku.

Pamēģināsim tagad rekonstruēt notikumu gaitu pēc šiem diviem dokumentiem, kas viens otru apstrīd un papildina.

Vienīgais mērķis, kuram sekoja ordenis Livonijā – arhibīskapa pakļaušana – bija sasniegts, arhibīskapijas zemēm un nocietinājumiem nonākot ordeņa rokās. Ka tas ir iespējams brutālas varmācības ceļā, pierādīja pieredze ar Johanu fon Šverīnu9, bet tajā pašā laikā bija skaidrs, ka šādā ceļā v i e n mērķi nevar sasniegt, jo atklāts uzbrukums arhibīskapam pāvestu spieda nostāties viņa pusē. Tātad ordenis bija vislielākajā mērā ieinteresēts realizēt okupāciju ne vien zem paša „izkārtnes”. Šāda taktika ordenim dotu iespēju ar pilnām tiesībām noliegt savu līdzdalību, īpaši tad, kad izdevās dabūt savā pusē domkapitulu, kuram īpašos gadījumos bija tiesības uzlikt arestu arhibīskapa ienākumiem. Līdz šim kapituls gan bija saglabājis uzticību savam arhibīskapam. Bet 1316. gadā nomira Doma prāvests Gerhards, un ordenim radās izdevība ar intrigu palīdzību nonākt tuvāk savam mērķim. Izvēlot pēcteci, domkapituls sašķēlās, tādēļ izmantoja kanonisku kompromisa paņēmienu – trīs uzticības vīri izvēlēja prāvestu visa kapitula vārdā. Šie trīs vienojās par vienu no sava vidus – iespējams, vecāko – Johanu no Minsteres, „ārzemnieku bez kādas ietekmes Livonijā”, kā viņu vēlāk raksturoja Ludfrīds. Pret šo izvēli tomēr protestēja domkapituls klostera priora Ludfrīda vadībā, jo, pēc viņu domām, ievēlētais vis neizcēlās ar labu reputāciju. Pēc dažām dienām viņš tad arī atkāpās, un jaunajās vēlēšanās, kas sekoja, par prāvestu tika ievēlēts pats Ludfrīds, bet par Doma klostera prioru viņa vietā tika ievēlēts Johans Krukovs.

Ar to pašu šī lieta arī būtu izbeigusies, bet tad iejaucās ordenis. Neveiksmīgā kandidāta Minsteres Johana personā tas saskatīja sev izdevīgu cilvēku, ar kura starpniecību pakļaut kapitulu. Viņu ielūdza uz Daugavgrīvu un ar solījumiem un pierunāšanu piedabūja tik tālu, ka viņš kļuva par paklausīgu ieroci ordeņa rokās. Ordeņa kalpotāju pavadībā viņš aizjāja uz domkapitula pili Krimuldā un, aizbildinādamies, ka gribot šeit vienīgi īsu brīdi atpūsties, tika tajā ielaists. Šo iespēju viņš un viņa pavadoņi izmantoja, lai atvērtu vārtus ordeņa brāļiem. Pils fogts tika saņemts gūstā, viņu piespieda zvērēt uzticību Minsteres Johanam kā prāvestam un pēdējais „ar muļķīgu ceremoniju” tika stādīts priekšā sapulcinātajiem apkārtnes zemniekiem kā Doma prāvests un visu kapitula zemju pārvaldnieks, kuram vienīgajam pienākoties dot nodevas un izrādīt paklausību. Veltīgi kapituls ar savu delegātu starpniecību mēģināja pierunāt viņu atteikties no sava pasākuma. Kopā ar ordeņkungiem viņš lika paziņot kapitula locekļiem, lai tie nedomājot saņemt jebko no savām muižām vai ienākumiem, iekams nebūšot atzinuši Johanu par prāvestu; lai viņi un viņu kalpotāji arī sargājoties atstāt pilsētu, ja tiem dzīvība dārga.

Draudošais trūkums bija tas, kas drīz vien domkungus piespieda uzsākt sarunas. Ar dzīvības briesmām divi no viņiem – Johans Krukovs un dziedātājs10 Hermanis – lūdza ordeņa mestram atdot viņu muižas un piedāvāja savus pakalpojumus. Mestrs Gerhards fon Jorks neizkrita no savas lomas, viņš tēloja nevainīgo. – „Ko jūs gan iedomājieties, prasīt atbildību no mums? – „Lai kas slikts arī nenotiktu zemē, vienmēr mēs esam tie vainīgie!” Galu galā viņš nosūtīja domkungus uz Daugavgrīvu, kur viņu lietai vajadzēja izšķirties. Daugavgrīvā „likumīgi” ievēlētais prāvests Ludfrīds parādījās tikai pēc dažām dienām kopā ar iepriekš minēto un trešo domkungu, Johannu fon Kolbergu un atjaunoja lūgumu. Šoreiz atbilde skanēja noteiktāk : „Kālab lai mums būtu jebkas jādara jūsu labā, ja jūs ordeņa labā negribat darīt neko?” Tad, atbildot uz Ludfrīda pakalpīgo atbildi, mestrs devās uzbrukumā: „Jūsu arhibīskaps sēž Romas galmā un aprij labumus, kas pieder jums un jūsu baznīcai, bet jūs savukārt savelkat pār mūsu galvām visus iespējamos lāstus un sodus un droši vien iedomājieties, ka spēsiet ar saviem baznīcas lāstiem mūs padzīt no zemes. Patiesi, notiks citādāk, nekā jūs iedomājieties un esat apņēmušies!” Un, kad domkungi atgādinājuši, ka kapitulam jāpaklausot savam arhibīskapam un jāpildot tā pavēles, mestrs nelaipni nošņācis pretī: „Ko man palīdz jūsu runas? Starp citu – mēs ar jūsu prāvestu Minsteres Johanu un Rīgas baznīcas vasaļiem esam norunājuši apspriedi Siguldā. Ja vēlaties, ar pilnvarotajiem starpniekiem varat tajā piedalīties un, ja jūs vēlaties mums pievienoties un uzturēt draudzību, kā darījuši dāņu karaļa vasaļi – proti, igauņi – tad mēs esam ar mieru. Ja nē, tad dariet, kā esat pasākuši, mēs darīsim to, ko esam nodomājuši”. – Ar šiem vārdiem viņš atlaidis domkungus.

Papētīsim dziļāk, lai nonāktu pie atziņas, ka būtu maldīgi domāt, ka no igauņu nepartejiskās uzstāšanās, noslēdzot 1313. gada miera līgumu varētu sagaidīt, ka 1304. gada savienība vairs nav spēkā. Tā pastāvēja vēl 1316. gadā, un ārējais bezpartejiskums varēja būt vienīgi maska, zem kuras ordenis ar savu sabiedroto starpniecību diktēja noteikumus Rīgas pilsētai.

Četri domkungi patiesi devās uz Siguldu. Arhibīskapa notārs, kuru viņi sastapa pa ceļam, bailīgi runāja par nepieciešamību ar ordeni vienoties. Klīstot baumas, ka visa Livonija esot sazvērējusies pret viņiem, t.i., arhibīskapu un kapitulu, un visas tiem piederošās muižas tikšot konfiscētas. Tātad piesardzību! Šādā noskaņojumā viņi ieradās uz apspriedi Siguldā. Šeit viņiem ordeņmestrs piedāvāja ne vairāk, ne mazāk, kā noslēgt savienību, kura nepārprotami būtu vērsts pret arhibīskapu un kura mērķis būtu piespiest viņu ņemt atpakaļ savu sūdzību pret ordeni. Pret šādu formulējumu protestēja ne tikai domkungi, bet arī daļa arhibīskapa vasaļu. Tādēļ atteicās no pārāk atklātā formulējuma un to aizstāja ar citu, kurā savienības mērķis bija nomaskēts, bet arī šī dokumenta pieņemšanai talkā tika ņemti draudi. Tādējādi tika izveidota Siguldas savienība, kura mums jau zināma.

Tiklīdz tas bija noticis, tā mestrs un ordeņbrāļi nāca klajā ar jaunu prasību – kapitulam un vasaļiem jāpārņemot savās rokās visas arhibīskapa pilis un citi nekustamie īpašumi, lai tādējādi liegtu viņam iespēju gūt jebkādus ienākumus, un viņam trūkuma dēļ neatliktu nekas cits, kā atteikties no ievadītā tiesas procesa. Rūpes par plāna praktisko realizāciju uzņemtos ordenis, sargājot vainīgos pret katru nepaklausību. Pret to nu domkungi iebilda kategoriski – labāk lai liekot viņiem doties nāvē, nekā piespiežot uz kaut ko tādu! Tādēļ viņiem tika piedāvāts kompromiss, kuru Ludfrīds attēlo šādi: viņam pašam uzdevuši doties pie arhibīskapa un saņemt no viņa apstiprinājumu savai ievēlēšanai. Ja līdz viņa atbraukšanai vēl nebūtu ievēlēts jaunais pāvests, vai arī arhibīskaps nebūtu atgriezies Livonijā un atsaucis visas sūdzības, tad kapitulam un vasaļiem būtu tik ilgi jāaiztur arhibīskapa ienākumi, kamēr tas atgrieztos un atteiktos no procesa turpināšanas. Šo kompromisu vajadzēja apstiprināt rakstiski un tam bija nepieciešams dabūt visas zemes (Livonijas) bīskapu un kapitulu piekrišanu (gan „ likumīgā, gan nelikumīgā ceļā” – „per fas et nefas”. Lai tiktu vaļā, domkungi un droši vien arī vasaļi sekoja šim priekšlikumam. Dokuments tika sastādīts un aizzīmogots. Pateicībā par to mestrs atlaida „mori, kurš savu darbu bija padarījis”, ar kājas spērienu – Johanam no Minsteres tika atņemts viņa prāvesta amats un par savām „pūlēm” tas saņēma kā ņirgāšanās naudu – 5 markas sudrabā11.

Ļoti žēl, ka tieši šis slidenās vienošanās dokuments no Siguldas nav saglabājies. Tomēr tā nozīmi kopumā mēs spējam saskatīt. Vispirms mums jāatceras, ka baznīca kopš 1314. gada 20. aprīļa, kad nomira Klemenss V, bija bez „galvas” un, ņemot vērā kardinālu kolēģijas sašķelšanos, jauna pāvesta vēlēšanas bija patiesi neprognozējams pasākums. Ordenis jau droši rēķinājās ar iespēju, ka vienošanās nenotiks, vai mazākais, nenotiks tuvākajā laikā. Faktiski tās sekoja jau 1316. gada 5. augustā, bet – ko nevarēja paredzēt – vienīgi pateicoties varmācīgam spiedienam, kuru uz kardināliem izdarīja Francijas reģents. Tā kā sedisvakance12 tomēr turpinājās, un kardinālu kolēģija, sašķelta un izklīdināta, nespēja pārstāvēt trūkstošo pāvestu, ordenis guva iespēju atrisināt Livonijas jautājumu (lai arī tas bija baznīcas vispārējais jautājums) intra muros13.

Veltīgi Ludfrīds bija veicis savu ceļojumu uz Lionu, kur tobrīd bija apmetusies kūrija – arhibīskaps liedzās apstiprināt viņu par prāvestu. Kādēļ viņš liedzās – tas mums nav jājautā. Cilvēks, kurš – lai arī piespiedu kārtā – bija pielicis savu roku un zieģeli 14 Siguldas līgumam, arhibīskapam nespēja iedvest uzticību. Neko nepanācis, viņš atgriezās Livonijā. Bet jau Daugavgrīvā viņu sagūstīja divi ordeņbrāļi, atveda pie komtura un jautāja, vai viņš ir ar mieru akceptēt to, kas noticis viņa prombūtnes laikā.

Tālāko mums atliek vienīgi, lai arī diezgan ticami, rekonstruēt no Ludfrīda stāstījuma. Pretēji Siguldas līgumam, ordenis nebija gaidījis, līdz kamēr Ludfrīds atgriežas. Tam bija izdevies dabūt savā pusē četrus no domkapitula locekļiem – Krukovu, dziedātāju Hermani, pagrabzini15 Heinrihu un Godfrīdu fon Vašelu. Šie četri, paņēmuši sev līdzi kapitula zīmogu un svarīgākos dokumentus, devās pie ordeņa – sākumā uz Daugavgrīvu, pēc tam uz Siguldu. Viņi apgalvoja, ka pārstāv visu kapitulu un saņēma atbalstu no ordeņa. Viņiem piedaloties, Siguldā notika ordeņa ļaužu, arhibīskapa vasaļu un zemnieku sapulce, un četri atkritēji kopā ar dažiem arhibīskapa vasaļiem – lai arī piespiedu kārtā un aiz bailēm no ordeņa – pieprasīja no Turaidas fogta atdot viņam arhibīskapa muižu pārvaldi, kamēr ordenis katram gadījumam turēja gatavībā savus kalpus un zemniekus, ja pili vajadzētu ieņemt triecienā. Kamēr nu fogts ar viņu atļauju devās uz Rīgu, lai paprasītu padomu, ordeņa ļaudis uzbruka Turaidas pilij, pārsteidzot to nesagatavotu, pēc kā tika ieņemtas arī visas citas arhibīskapa pilis un īpašumi. Rīgā palikušie domkapitula locekļi liedzās akceptēt notikušo, tādēļ tika konfiscēta arī domkapitulam piederošā Krimuldas pils kopā ar muižām. Dziedātājs Hermanis Rīgā publicēja sūdzību un apelāciju pret arhibīskapu, un neviens neuzdrošinājās runāt viņam pretim. Šo „melu pamfletu”, ko bija sacerējis ordeņa priesteris Arnolds fon Brakels, Krukovs un dziedātājs Hermanis izplatīja visur, gan uz laukiem, gan pilsētās, no Rīgas līdz Rēvelei.

Ludfrīdam pēc atgriešanās vajadzēja dot savu piekrišanu notikušajam, pirms tas viņam bija tapis zināms visos sīkumos. Kas cits atlika Daugavgrīvas gūsteknim? Pēc tam, kad bija apņēmies sadarboties ar ordeni, viņš pret goda vārdu tika atbrīvots. Tūlīt pēc tam viņš smagi saslima.

Tādā veidā arhibīskapam faktiski bija nolaupīti visi viņa īpašumi; pat viņa galvaspilsētā [Rīgā] valdīja tam naidīgā partija, kā par to liecina apelācijas publiskojums. Visā zemē viņš tika izsludināts par apsūdzēto, un kas bija tas sliktākais – viss notika šķietamas likumības ietvaros, jo pret viņu nostājās viņa paša kapituls. To, ka patiesībā pie notikušā savu roku bija pielicis niecīgs kapitula mazākums, zināja visi vietējie. Bet vai bija iespējams ziņas – un galvenais – pierādījumus par to nogādāt arī pāvestam? Likās, ka arhibīskapa process ņems vissliktāko galu; viņš varēja uzskatīt, ka pazaudējis visu.

Mēs varam tikai minēt, kas ordeni pamudināja, pārkāpjot Siguldas līgumu, jau pirms termiņa notecēšanas, ar vienu rāvienu sevi padarīt par arhibīskapa zemju pavēlnieku un pakļaut savai varai pat kapitulu. Tā varēja būt vēsts par notikušajām vai gaidāmajām pāvesta vēlēšanām. Jānis XXII tika ievēlēts par pāvestu 1316. g. 5. augustā. Šī mēneša beigās vai nākošā sākumā šai vēstij vajadzēja tapt zināmai Livonijā. Bet jau ievērojamu laiku pirms tam – kopš 28. jūnija, kad kardināli tika ieslēgti16 – varēja paredzēt, ka kuru katru brīdi var nākt vēlēšanu rezultāts, un ordenis, kuram kūrijā pastāvīgi bija savs pārstāvis, to ļoti labi zināja. Ja reiz bija jauns pāvests, tas nozīmēja, ka arhibīskapa lieta no jauna uzņems apgriezienus. Šai gadījumā vispareizākais bija rīkoties aši un mainīt taktiku. Ja līdz šim sūdzētājs bija arhibīskaps, tad tagad ordenis pārgāja uzbrukumā un pašu apsūdzētāju nostādīja apsūdzētā lomā. Bet – un tā ir ļoti raksturīga iezīme – ne pats savā vārdā ordenis cēla apsūdzību – priekšā tika izbīdīts kapituls. Un ne tikai domkapituls vien, visai zemei vajadzēja sapulcēties, lai liecinātu pret savu arhibīskapu.

Tas notika Pērnavas landtāgā17 1316. gada rudenī, iespējams, Miķeļos (29. septembrī). Kā dalībnieki tiek nosaukti Sāmsalas, Tallinas un Tērbatas bīskapi kopā ar dažiem arhibīskapa vasaļiem un pilsētu un lauku patriciešiem. Arī Rīgas domkapituls bija spiests savu ienākumu samazināšanas draudu priekšā sūtīt divus pārstāvjus uz landtāgu. Šeit tika nospriests, ka Tērbatas dekāns Florenss un Johans Krukovs kā kapitula un vasaļu pārstāvju dosies uz kūriju un iesniegs sūdzību pret arhibīskapu. Trīs bīskapi sagatavos vēstuli, kurā atbalstīs sūdzību. Kad lieta Aviņjonā tiks ievadīta, Krukovs atgriezīsies mājās, bet Florenss paliks, lai novērotu tiesas procesu, saņemot par to 100 sudraba markas gadā. Šī nauda, tāpat kā ceļa nauda, tiks ņemta no sekvestrētajiem arhibīskapa ienākumiem. Tādējādi karš pret arhibīskapu tiks finansēts no viņa paša līdzekļiem.

Tālāk landtāgs nosprieda par visu pret ordeni izsludināto baznīcas sodu un „visu likumu un rīkojumu, ko pāvesti, legāti un Līvonijas bīskapi publicējuši” atcelšanu – daudznozīmīgs formulējums, kurš, ja to traktē tā visplašākajā nozīmē, norāda un neko citu, kā vispārējās zemes satversmes gāšanu un aizstāšanu ar zemes īpašnieku diktatūru.

Nav nepieciešams sīkāk iedziļināties Ludfrīda stāstījumā, kurš šeit galvenokārt izklāsta savu tālāko likteni un rīcību. Mēs no tā uzzinām, ka viņš iekļuvis ordeņa izmestajos tīklos un piekritis sadarboties ar to, bet tikai šķietami, kā viņš apgalvo. Tomēr – vai tas viss atbilst patiesībai? Kad pienāca ziņa, ka arhibīskaps brīvo prāvesta vietu esot piešķīris kādam citam domkungam, un kad ordeņmestrs viņam, kurš tieši Siguldā cīnījies par apķīlāto kapitula muižu atdošana atpakaļ, ieteica savu tiesību aizstāvībai izmantot ordeņa palīdzību, kā paskaidro Ludfrīds – neaizmirsdams uzsvērt, ka pret savu gribu, vienīgi lai izrautos no ordeņa nagiem – piekritis iesniegt apelāciju pāvestam un abus pārējos sūtņus pavadīt uz kūriju. Viņš apgalvo, ka ordeņbrāļi viņam arī pēc tam neesot uzticējušies. Ja mēs varam ticēt viņa vārdiem, ar viņu arī uz priekšu, tāpat kā agrāk, apgājušies kā ar gūstekni. Viņu vadājuši apkārt pa visu Līvzemi stingrā apsardzībā, uzturējuši no arhibīskapa ienākumiem, lai kompromitētu, katru savu soli tam bijis jāsaskaņo ar ceļabiedru Florensu no Tērbatas un reiz, kad viņš protestējis pret arhibīskapa mantas izšķērdēšanu, dziedātājs Hermanis tam piedraudējis, ka nositīšot viņu kā suni.

To, ko Pērnavā bija nosprieduši zemes kungi, vajadzēja apstiprināt visām kārtām. Tālab ne tikai visi Rīgas arhibīskapa vasaļi, bet arī šoreiz visi diecēzes priesteri tika sasaukti uz landtāgu Siguldā. Tas, acīmredzot, notika pašā 1317. gada sākumā. Landtāgs atradās pilnīgi ordeņa knaiblēs – jau pati vieta vien neļāva ne uz ko citu cerēt. Tā notika tas, ko vēlējās ordenis.

Vasaļus piespieda zvērēt ordenim oficiālu uzticību, ko daži esot darījuši tikai ar asarām acīs. Priesteriem tika aizliegts draudzēs izsludināt jebkādus ordenim uzliktus sodus. Atbilstoši Pērnavas [landtāga] lēmumiem Krukovs tika pilnvarots iesniegt sūdzību kapitula un vasaļu vārdā pret arhibīskapu. Viņa, Florensa un Ludfrīda ceļa izdevumus vajadzēja apmaksāt no [apķīlātajiem] arhibīskapa īpašumiem. Pie tam ordeņmestrs ļāva izskanēt vārdiem: „Mēs nospiedīsim arhibīskapu pie zemes ar viņa paša muižām un ienākumiem!”

Pa to laiku [Livonijā] bija atnācis 1317. gada pavasaris, un minētie trīs vīri devās ceļā ar arhibīskapa zirgiem un 200 sudraba markām, kas nāca no viņa muižām. Sākumā viņus pavadīja Pērnavas komturs ar diviem brāļiem un kādiem piecdesmit kalpiem. Pēc divpadsmit dienu ceļojuma viņi nonāca pie [Vācu ordeņa] virsmestra [Prūsijā], kurš, noklausījies vairāku stundu ilgo komtura ziņojumu, deva savu piekrišanu visam notikušajam, svētīja tos tālākajam ceļam, aicināja būt stipriem un piedāvāja naudu viņu lietai, kā arī [iedeva līdzi] rekomendācijas ordeņa virsprokuroram kūrijā. Tas un citi ordeņbrāļi, ceļotājiem ierodoties Aviņjonā, ņēma tos savā ”pavadā” un mēģināja izolēt no jebkādas satiksmes ar arhibīskapu. Tomēr arhibīskapam ar sava advokāta – kāda boloņieša – starpniecību, kurš agrāk vienreiz (1311/12 g.?) bija apmeklējis Rīgu un pazina turienes apstākļus, izdevās piekļūt Ludfrīdam un no jauna dabūt viņu savā pusē. Veltīgi ordeņbrāļi mēģināja viņu aizturēt, piesolot naudu. Tagad, kad kļuvis brīvs – kā viņš paskaidroja – viņš visiem spēkiem gribot kalpot savam arhibīskapam un savai baznīcai gan dzīvē gan nāvē. Viņam [pat] izdevās atgriezt Krukovu, kurš arhibīskapa priekšā izdarīja nožēlas pilnu atzīšanos (1317. 31. maijā), tomēr pēc tam, kad ordenis mēģināja to dabūt no jauna savā pusē, vairs nelikās tik pārliecināts savā nostājā. Beigu beigās viņš garā memorandā izklāstīja pāvestam visu notikumu gaitu.

Atmaskojums, acīmredzot, atstāja spēcīgu iespaidu. Jānis XXII bija pavisam cita kaluma vīrs, nekā mīkstsirdīgais un vājais Klements. Sekoja bullu17 un vēstuļu lietus: Siguldas sazvērestība 1316. g. Jurģos tika pasludināta par nelikumīgu un uz visstingrāko nosodīta, tās dalībnieki tika uzaicināti ierasties uz nopratināšanu, Daugavgrīvas pirkšana tika anulēta. Pēkšņi ordenis ieraudzīja, ka visi tā pūliņu augļi ir apdraudēti.

Tomēr visa tā bija viltus trauksme. Kā nācās, ka arī šoreiz tikai gada laikā uzbrukumu ne tikai izdevās atvairīt, bet ordeņa stāvoklis pie kūrijas ap kļuva stabilāks, nekā līdz šim, kam izdevās grozīt pāvesta prātu – par to mēs varam vienīgi izteikt minējumus. Sekas ir mūsu acu priekšā: Daugavgrīvas pirkuma apstiprinājums 1319. gada 25. jūlijā un sevišķas izņēmuma piekritības (Gerichtstande) piešķiršana ordenim un tā līdzbiedriem ar īpaši nosauktiem tiesnešiem, ko pāvests dāvināja 1319. gada 12. jūlijā. Par notikumiem, kas risinājušies pirms šī pārsteidzošā sprieduma, jebkādu tālaika dokumentu trūkst. [No Vartbergas Hermaņa hronikas] mēs uzzinām vienīgi to, ka 1318. gadā Livonijas ordeņa mestrs ar trim komturiem, sekodams pāvesta uzaicinājumam, ieradies Aviņjonā, kur tie jau atraduši priekšā [Vācu] ordeņa virsmestru ar viņa komturiem, kā arī to, ka pēc veiksmīgi pabeigtām sarunām un darījumiem viņiem izdevies panākt no pāvesta Daugavgrīvas pirkuma apstiprinājumu. Var noprast, ka sarunas bijušas sekmīgas, pateicoties galvenokārt virsmestra Kārļa no Trīras personiskai starpniecībai. Par viņu ordeņa hronists stāsta, ka tas reiz – tas varēja notikt vienīgi 1318/19 gadā – veselu gadu pavadījis kūrijā, kur „nokārtoja daudzus smagus ordeņa uzdevumus”. Par šiem panākumiem viņš droši vien varēja pateikties savām labajām franču valodas zināšanām, kas viņam ļāva sarunāties ar pāvestu un kardināliem bez tulka palīdzības, kā arī savai daiļrunībai, kura apbūra pat viņa pretiniekus. Kādus citus līdzekļus ordenis būtu varējis izmantot, atliek tikai minēt. Saskaņā ar viņa paša oficiālu liecību, ko viņš gadus 50 vēlāk sniedza Dancigas procesā (Verhandlung), viņš bijis klāt pie pāvesta un Rīgas arhibīskapa vasaļu tikšanās, kuri pāvestu un visu kūriju pārliecinājuši par ordeņa lietas taisnīgumu, tā kā visi – tiklab mestrs, kā ordeņbrāļi – devušies prom ar godu. Tas skan ļoti pārliecinoši. Patiesi, ir visai viegli iedomāties, ka tieši pretinieku personiska ierašanās kļuva arhibīskapam liktenīga. Ar saviem diviem lieciniekiem, no kuriem viens pie tam bija šaubīgs tips, viņam bija grūti stāvēt pretim pretinieku pūlim, kam, ja tas tika prasmīgi vadīts un bija saliedēts, bija vieglāk par vieglu pretinieku satriekt pīšļos. Tomēr neko sīkāk mēs par to nezinām, un rodas, mazākais, šaubas, vai tur nav bijuši arī kādi pavisam citi blakus apstākļi, varbūt – ja neņem vērā zināmos „skanošos” apstākļus18 – rēķināšanās ar poļu-čehu attiecībām, kas gudro un saprātīgo politiķi Jāni XXII noskaņoja par labu ordenim. Katrā gadījumā, tas kas izšķīra šo lietu, viņa personā bija politiķis, ne tiesnesis; kas notika un kur atrodama taisnība, par to viņa spriedums mums nevēsta neko.


Kādi secinājumi izriet no epizodes, kuru mēs varam izpētīt ar tik retu skaidrību? Vispirms neizdzēšamais iespaids, ka tā vieta, ko ordenis ieņēma [Līv]zemē, pamatojās uz pilnīgu nekautrīgumu, ja bija jāpielieto vara vai viltus. Kad pret ordeni tika celta apsūdzība, tas viscaur zemē sāka sēt nesaticību, ko apstiprina visi [dokumenti], ko redzējām. Kad arhibīskaps apsūdzēja ordeni par to, ka tas ar varu paplašinot savu ietekmi, tad šī apsūdzība izrādās patiesa pat tur, kur to līdz šim vismazāk gaidīja. Ar varu tas piespieda visas [Līv]zemes kārtas uzstāties pret savu arhibīskapu, ar varu pakļāva kapitulu, ar varu piespieda nostāties savā pusē vasaļus un bīskapus, bet visvairāk – ar varu panāca Siguldas līguma noslēgšanu un Pērnavas un Siguldas landtāgu lēmumus. Lieciniekus, kuri pretojās šai taktikai, neizdevās attēlot kā neobjektīvus un naidīgi noskaņotus. Abi tie tika kompromitēti kā ordeņa līdzzinātāji, Ludfrīds mazāk, Krukovs visvairāk. Viņu egoistiskās intereses varēja viņus tikai pamudināt izteikties ordenim, kas vienu kārdināja ar prāvesta amatu, otru – ar priorātu, par labu, un sākumā tās guva virsroku. Kad, par spīti tam, Ludfrīds kā pirmais un pēc tam arī Krukovs – lai arī pēkšņās izbailēs – pārgāja arhibīskapa pusē un smagos pašpārmetumos atzina savu vainu, tad tas pilnīgi viss šajā gadījumā runā par labu viņu atzīšanās ticamībai. Kas notika ar Krukovu, mēs nezinām – viņa vārds vairs nekur netiek nosaukts. Ludfrīds gan tika pie kārotās prāvesta cieņas, bet par savam arhibīskapam parādīto uzticību viņam vēlāk nācās samaksāt ar dzīvību. Šķiet, ka viņš nepārtrauca cīnīties pret ordeni un tas viņu sāka uzskatīt par pretinieku, kura nogādāšanai pie malas derīga pat slepkavība. Trīs dienas pēc tam, kad viņam 1328. gadā izdevās izveidot savienību pret ordeni, viņu savā istabā atrada noslepkavotu. Viņa nāve veido vēlu un traģisku ilustrāciju pārmetumam, ko viņš pats kādreiz izvirzīja ordenim un kuru arhibīskaps Frīdrihs ietērpa epigrammiski nosmailinātos vārdos: viņi bez žēlastības nogalina katru, kas tiem nepiekrīt, vai tas būtu garīdznieks vai lajs.

Diezin vai ir nepieciešams vēl pakavēties pie šīs politikas un tās [īstenošanas] līdzekļiem. Tā ir tā pati, kādu ordenis realizēja Prūsijā un kurai pateicoties, tas šai zemē īsā laikā kļuva par vienīgo kungu. Dažkārt nožēlo, ka to pašu tam nav izdevies sasniegt arī Livonijā. Es nezinu, vai šādi spriedumi varētu būt vēsturiski pamatoti. Ja mērķis – atsevišķas, noslēgtas teritoriālvalsts radīšana Līvzemē vai kur citur spēj modernajā cilvēkā izsaukt neapzinātu piekrišanu, tad ceļi, pa kādiem ejot, ordenis toreiz un arī tagad centās sasniegt šo mērķi, prasa absolūtu nosodījumu. Ne tikai, skatoties no morāliskā skatu punkta, rēķināšanos ar kuru politiskajos jautājumos varētu apstrīdēt; nemorāliskais, tāpat kā jebkur citur, šeit bija arī augstākā mērā nepolitiskais. Par to mums nav jāspriež, vēsture ir teikusi savu spriedumu. Tikai viens varētu attaisnot ordeņa politiku un tās „metodi” – tās darbības paņēmienu dabisku turpinājumu, pie kuras bija pierasts cīņā pret neticīgajiem, tikai viens varētu attaisnot „dzelzs dūres” politiku: sekmes. Tās izpalika. Ko nu ordenim palīdzēja šis nepatīkamais brutalitātes un izmaņas, varmācības un liekulīgās nekrietnības sajaukums, kas bija tik maz atbilda bruņinieku ordeņa cieņai? Ko palīdzēja tas, ka tas uzbruka pretiniekam no mugurpuses, piespieda padoties, kļūt neuzticīgiem, nogalināt neērtos cilvēkus un nekavējās pāvestu un visu pasauli turēt nebeidzamos maldos? Pretestība, kādu vietējie faktori izrādīja zemei svešajai kastai ar tās dubulto kārtas augstprātību, netika ar šādu izturēšanos samazināta, nedz arī pārspēta. Jo nedrīkst aizmirst: ordenis zemei ir svešs, kamēr tas ir garīgais un kamēr tas rekrutējas vienīgi no ārzemniekiem. Tam bija jāpaliek svešam, tas nevarēja sevī lielākā skaitā uzņemt tēvzemes bērnus, kamēr tas gribēja palikt zemes kungs. Tas nevarēja laist saknes Livonijā, kamēr gribēja pieturēties cieši pie tradīcijām un palikt Vācu ordenis. Tiesa, arī arhibīskaps un bīskapi bija ārzemnieki. Tomēr, vai es kļūdītos, ja Ludfrīda vārdos, kuros tas zemei svešo karjeristu Minsteres Johanu nicinoši apzīmē par „ārzemnieku bez ietekmes”, saskatītu pirmo dzimtā baltieša tēvzemes mīlestības uzplaiksnījumu? Kapitulu un pilsētas mēs droši varētu uzlūkot kā vietējās kultūras, kā vietējās Baltijas vācietības pārstāvjus, kas abi stingri stāvēja arhibīskapa pusē pret ordeni.

Vēsture ir izteikusi savu spriedumu par Vācu ordeni – ne tikai Livonijā. Kad par nelaimīgu iznākumu padara atbildīgus spēkus, kas izrādīja pretestību ordenim un pieļāva, lai tas kļūst par vienīgo kungu [Livonijā] tikai tad, kad organizēt aizsardzību jau bija par vēlu; kad nekautrējas uzstāt, ka Rīgas arhibīskapam, bīskapa Alberta – Livonijas valstu dibinātāja – pēctecim būtu vajadzējis īstajā laikā atteikties no nelikumīgajām pretenzijām – tad šādi spriedumi ne vien ir nevēsturiski pašos pamatos, bet arī runā pretī vēsturiskajai pieredzei.

No vācu valodas tulkojis Edgars Ceske

1 Albrehts I Habsburgs (1255 – 1308), Austrijas- Šteinmarkas hercogs, no 1298 – Sv. Romas impērijas ķeizars. Pāvesta Bonifācija VIII dusmas visvairāk izsauca viņa centieni palielināt Habsburgu dzimtas personiskos zemes īpašumus.
2 Akona (Akra) un Tripole – divas ostas pilsētas Vidusjūras dienvidaustrumu piekrastē, kuras XII gs. sākumā iekaroja krustneši. Tripole kļuva par krustnešu valsts Tripoles grāfistes centru, Akra pēc Jeruzalemes zaudēšanas 1244. gadā – par Jeruzalemes karalistes galvaspilsētu. Krusta karos XII gs. izveidotajām krustnešu valstīm Tuvajos Austrumos nebija ilgs mūžs. Nesaņemot palīdzību no Rietumeiropas, tās XIII gs. otrajā pusē nonāca spēcīgā Ēģiptes sultanāta varā. 1268. g. krita Antiohija, 1289. g. – Tripole, 1291. – Akra. Šeit abas pilsētas minētas vispārinošā nozīmē kā kristietības priekšposteņi.
3 „Kādam citam ordenim sāka gatavot kaunpilnu galu …” – domāts templiešu ordenis (dibināts Palestīnā pēc pirmā krusta kara ), kuru iznīcināja Francijas karalis Filips IV Skaistais. Templiešu ordenis bija uzsācis nodarboties ar augļošanu, aizdodot naudu valstu vadītājiem. Tādā kārtā ordeņa rokās uzkrājās milzīgas bagātības. Arī Filips bija parādā lielas naudas summas ordenim. Lai tās nebūtu jāatmaksā, karalis 1307. g. uzsāka pret templiešu ordeni tiesas procesu, kura laikā to apsūdzēja dieva zaimošanā, ķecerībās un izvirtībā. Ordeņa mestrs un viņa vietnieki tika sadedzināti uz sārta, kase konfiscēta. 1312. g. franču tautības pāvests Klements V, kurš uzturējās Aviņjonā un bija atkarīgs no Francijas karaļa, pasludināja ordeni par likvidētu.
4 Ekskomunikācija – izslēgšana no baznīcas.
5 Interdikts – aizliegums noturēt dievkalpojumus un citas reliģiskās ceremonijas. Ar šo līdzekli pāvests viduslaikos sodīja nepaklausīgos valdniekus un pilsētas.
6 Priors – domkapitula prāvesta vietnieks.
7 Prāvests – domkapitula priekšnieks.
8 Profoss – ordeņa amatpersona
9 Johans no Šverīnes (Johann von Schwerin) – Rīgas arhibīskaps (1294 – 1300). 1298. gada martā, kara laikā starp ordeni un Rīgas pilsētu, ko atbalsta arhibīskaps, ordenis aplenc Turaidas pili, kur viņš patvēries. Pēc 8 dienām arhibīskaps padodas un atver pils vārtus, kā arī spiests nodot ordenim visus savus īpašumus. Tomēr ordeņbrāļi viņu sagūsta, uzsēdina uz maza zirdziņa un izsmiedami ved uz Siguldu, pēc tam uz Cēsīm un Vīlandes pili. Pēc tam viņu vairākas dienas tur cietumā „pie maizes un ūdens”.
10 Dziedātājs (cantor) – viens no amatiem domkapitulā. Dziedātāja pienākumos ietilpa kora un liturģijas vadīšana.
11 Marka – naudas svara mērvienība vācu zemēs viduslaikos. T.s. Ķelnes marka 14. gs. sākumā svēra aptuveni 233,8 g. – Sk. J. Zemzaris, Mērs un svars Latvijā 13 – 19 gs., R., 1981, 159.
12 Sedisvakance – bezpāvesta laiks.
13 Intra muros – burtiski –„ iekšpus mūriem”, šeit: pašā Livonijā.
14 Zieģelis – zīmogs.
15 Pagrabzinis (celarius), pēc ranga trešais augstākais amats domkapitulā.
16 „… kad kardināli tika ieslēgti…” – domāts t.s. konklāvs. Viduslaikos pāvesta vēlēšanu laikā kardināli tika ieslēgti, lai pamudinātu viņus ātrāk pieņemt lēmumu. Šī paraža saglabājusies līdz mūsdienām.
17 Bulla – svinīga pāvesta rīkojuma (pavēles) oriģināls, kam bija piekārta metāla kapsula ar zīmogu (bulla), no kuras dokuments arī ieguvis savu nosaukumu.
18 Domāta nauda (iron.).