ZOBENBRĀĻU ORDENIS – oriģinālais latīņu nosaukums ‘fratres milicie Christi’, („Kristus bruņinieku brālība”); vācu – „Zobenbrāļi” („Schwertbrüder”); vācu nosaukums radās nedaudz vēlāk, pateicoties tam, ka uz ordeņbrāļu apmetņiem kā atšķirības zīme bija uzšūts sarkans krusts un zobens. Tā bija mūku – bruņinieku organizācija, ko 1202 – 1204 g. izveidoja bīskaps Alberts un cisterciešu ordeņa abats Teoderihs pēc franču Templiešu ordeņa parauga. Ordeņa izveidošanas nepieciešamību izraisīja vajadzība pēc regulāra militāra spēka, kas uzturētos Livonijā nepārtraukti, nodrošinot tai aizsardzību, kā arī jaunu zemju iekarošanu.

Ordeņa kodolu veidoja ordeņbrāļi, kas bija ordeņa lemtspējīgie locekļi. Ordeņbrāļi dalījās brāļos bruņiniekos un brāļos priesteros un tika izvietoti ordeņa zemēs esošajās pilīs. Ordeņa priekšgalā atradās ordeņa mestrs (magister). Ordeņa pilis vadīja komturi un fogti (soģi), kuru uzdevumos bez pils pārvaldes ietilpa arī tiesas spriešana pār vietējiem iedzīvotājiem. Pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs bija Venno (līdz 1209), no 1209 – 1236 – Folkvīns. Bez tam ordenī ietilpa arī pusbrāļi un dažādi kalpotāji. Lai kļūtu par ordeņbrāli, vajadzēja dot šķīstības, paklausības un nabadzības zvērestu, kas nozīmēja atteikšanos no privātīpašuma, iespējas precēties un bezierunu paklausību. Līdzīgi kā templiešu ordenī, arī zobenbrāļiem vajadzēja dot ceturto zvērestu – visu dzīvi veltīt cīņai ar neticīgajiem. Lai arī reāli disciplīna un paklausība ne vienmēr tika ievērota, tomēr, salīdzinot ar citu krustnešu karaspēku, ordeņa militārie spēki bija disciplinētāki un uzticamāki.

Atšķirībā no Templiešu ordeņa, kas pakļāvās tieši pāvestam, Zobenbrāļu ordenis bija episkopāls ordenis, kas atradās Rīgas bīskapa pakļautībā. Tomēr apzinādamies, ka ir vienīgais ievērojamais militārais spēks Livonijā, tas centās kļūt arvien patstāvīgāks. 1207. gadā lībiešu zemju dalīšanā starp ordeni un bīskapu ordenis ieguva 1/3 daļu no iekarotajām teritorijām, kas deva arvien pieaugošākus ienākumus. Sākotnēji ordenis ieguva lībiešu un latgaļu teritorijas, pēc tam – Sakalu Igaunijā. Lai izkļūtu no jau tā vairāk juridiskās, nekā reālās pakļautības Rīgas bīskapam, Zobenbrāļu ordenis panāca, ka imperators Otons IV to ņem Sv. Romas impērijas aizsardzībā. Šādi ordeņa centieni radīja ne vien konfliktus ar bīskapiem, bet arī ar Dānijas karali Voldemāru II, kura protestus izsauca ordeņa centieni izplesties Dānijas interešu sfērā Igaunijā. Šie konflikti noveda līdz pat militārām sadursmēm starp Livonijas varas nesējiem. Laikā no 1227. līdz 1237. gadam ordenis bija okupējis Dānijai piederošo Ziemeļigauniju (Jervu, Hariju, Rēveli, Viriju), kuru dāņi atguva tikai pēc tā apvienošanas ar Vācu jeb Teitoņu ordeni. Lai iegūtu politisku un militāru atbalstu, ordeņa vadība jau 1229. gadā uzsāka sarunas par pievienošanos Vācu ordenim. Tomēr apvienošanās notika tikai pēc Zobenbrāļu ordenim katastrofālās sakāves Saules kaujā 1236. g., kas pāvestam lika paātrināt šo procesu. Šajā kaujā ar lietuviešiem un zemgaļiem krita arī pats ordeņa mestrs Folkvīns, 48 brāļi bruņinieki (ordeņa atsevišķu nodaļu priekšnieki), kā arī nenosakāms skaits vienkāršo ordeņbrāļu un kalpotāju. 1237. gadā Zobenbrāļu ordeņa vietā tika izveidots Livonijas ordenis – Vācu ordeņa atzars (filiāle).

Galvenās Zobenbrāļu ordeņa pilis bija Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Aizkrauklē un Vilandē.

http://www.historia.lv
Sīkāk par Zobenbrāļu ordeni sk. Šterns, I. Latvijas vēsture 1180 – 1290. Krustakari. R., Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, 410. – 417.