PAR KARAGĀJIENU AR ZEMGAĻIEM UZ TURAIDU (INDRIĶA HRONIKA X: 10)
[1206.g. vasara]

Pēc tam rīdzinieki, atcerēdamies visas pārestības, ko viņiem bija nodarījuši turaidieši, kuri vēl joprojām bija pagāni, kā arī to, ka šie jo bieži bija lauzuši mieru, atsauca sev palīgā zemgaļus, lai atriebtos ienaidniekiem. Zemgaļi allaž bija naidā ar turaidiešiem un tāpēc priecājās par to un nāca, ap trīs tūkstoši vīru, ar savu vadītāju Viestardu rīdziniekiem pretī. Viņi aizgāja līdz Gaujai, sadalīja savu karaspēku un piešķīra Kaupo, karaspēka vadonim, pusi no tā, jo viņš, atgriezies no Romas, bija kļuvis ļoti uzticams un, līvu vajāts, bija atbēdzis pilsētā un dzīvoja kristiešu vidū gandrīz visu to gadu. Karaspēka otru pusi viņš virzīja uz Dabreļa daļu.

PAR TURAIDAS PILS DEGŠANU

Un Kaupo devās ar savu karaspēku pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni. Tie, ieraudzījuši pēkšņi un negaidot tuvojamies karaspēku, izbijās, un tikai nedaudzi uzkāpa uz aizsargsienas, lai aizstāvētu pili. Lielākā daļa no viņiem nolēca no pils aizmugurējās puses un aizbēga uz mežiem un kalnainajām vietām. Bet kristieši vīrišķīgi uzbruka pilij, beidzot drosmīgi uzkāpa augšā un, pieveikuši pretiniekus, padzina tos no aizsargsienas, iebruka pilī, vajāja pagānus pa visu pili un ap piecdesmit no tiem nogalināja, pārējie izglābās bēgot. Tad viņi, paņēmuši visas mantas un daudz kara laupījuma, pili aizdedzināja. Kad līvi Gaujas otrā krastā, Dabreļa pilī1 , redzēja paceļamies dūmus un uguni un Kaupo pili degam, viņi baidījās, ka ar viņiem un viņu pili varētu notikt kaut kas līdzīgs; viņi savāca visus pilī, uzkāpa uz aizsargsienas, sagaidīja savus ienaidniekus un, kad tie atnāca, ļoti drosmīgi tiem pretojās. Viņus iedrošināja un iedvesmoja Dabrelis, viņu vecākais, tāpat kā reiz fīlistieši, sacīdami: „Esiet stipri, fīlistieši, un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo ebrejiem!” Bet krustneši ar zemgaļiem uzbruka pilij augu dienu, taču ieņemt to nespēja, un daži no viņiem, kas nelielā skaitā mēģināja uzkāpt no otras puses, pameta tur, līvu nogalinātus, piecus savējos. Redzēdami, ka pils ir stipra un neieņemama, viņi atkāpās no tās un, izlaupīdami zemi, atgriezās pie savējiem; atceļā viņi ar visu karaspēku apstājās pie Rīgas un sadalīja visu atvesto kara laupījumu. Bet bīskaps pateicās Dievam un priecīgu prātu aizsūtīja zemgaļus atpakaļ uz viņu zemi.

Indriķa Hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R. „Zinātne”, 1993, 91., 93.

1 Satezelē

Skatīt tekstu oriģinālvalodā