Rūdolfs (par viņu ziņas no 1211. līdz 1240. gadam) bija ordeņa pils pārvaldnieks Siguldā kopš 1207. (?) g., bet kopš 1217. g. pēc Bertolda nāves – Cēsīs (IH, XXII: 5 un XXIII: 5, 6). Viņa varmācīgā rīcība, atņemot lībiešiem viņu tīrumus, pļavas un mantu, ir viens no iemesliem, kas izsauca Sateseles lībiešu sacelšanos pret vāciešiem (IH XVI: 3). Kā liecinieks Rūdolfs piedalījies visu svarīgāko līgumu slēgšanā, vadījis vācu pusi 1229. gadā, slēdzot tirdzniecības līgumu ar Smoļensku. Šeit arī pirmoreiz uzzinām viņa pievārdu „no Kaseles” (pilsēta pie Fuldas, Hesenes federālās zemes ziemeļos). 1230./31. gadā Rutolfus de Cassele ir ordeņa otrais liecinieks tūlīt pēc mestra Folkvīna Rīgā noslēgtajam līgumam par daļas kuršu pakļaušanu. 1233./34. gadā Rūdolfs ir viens no pāvesta legāta Alnas Balduīna sīvākajiem ienaidniekiem, par to aicināts 1234. g. rudenī uz pāvesta tiesu. Rūdolfs piedalās Saules kaujā un pārdzīvo šo ordeņa katastrofu. Ar savu rīcību 1220., 1229., 1234. un 1238. – 1240. gados parādās kā viena no nozīmīgākajām ordeņa personībām. 1240.g., acīmredzot, piedalījies zviedru no Somijas veiktajā karagājienā pret Novgorodu un vācu pusei zaudējumiem bagātajā kaujā pie Ņevas pret Aleksandru, jo vēlāk saucas par Roldolfus de Nu (Nu – viduslejasvācu valodā Ņeva). Rūdolfa nāves gads nav skaidri zināms, iespējams, viņš kritis kaujā uz Peipusa ezera 1242. gadā.

Ē. Mugurēvičs. Komentāri grām.: Indriķa hronika. R., „Zinātne”, 1993, 392.