MEINARDS (lat. Meynardus, Meinnardus, vidusaugšvācu Myeinhart), sv. (1130/34 – 1196) – pirmais zināmais vācu misionārs (vēlāk bīskaps) Līvzemē. Bijis augustīniešu ordeņa priesteris Zēgebergas klosterī Brēmenes metropolijā (tagad Bādzēgebergas pilsēta Vācijā, Šlēzvigā-Holšteinā); klosteris nav saglabājies. Pastāv uzskats, ka Meinards kopā ar vācu tirgotājiem kā viņu priesteris un, iespējams, rakstvedis, apmeklējis Līvzemi jau kopš 12. gs. 60. gadiem. Tomēr jaunākie pētījumi rāda, ka vācu tirgotāju aktivitāte austrumu virzienā droši pierādāma tikai ar 1182.g. Neskaidrs ir jautājums par Meinarda sociālo izcelšanos. Lībekas Arnolds Meinardu dēvē par ‘vir boni’ („labs vīrs”). Ar terminu ‘homines boni’ viduslaiku latīņu valodā apzīmēja cilvēkus, kas drīkstēja būt par lieciniekiem tiesas prāvās. Varētu pieņemt, ka Meinards nācis no sabiedrības dižciltīgajām aprindām. Ap 1184 viņš sāk sludināt kristietību Daugavas lejteces līviem un uzceļ baznīcu Ikšķilē, pēc tam – arī Ikšķiles mūra pili apmaiņā pret Ikšķiles lībiešu solījumu pieņemt kristīgo ticību; 1186 – arī pili Salā ( vēlāk – Mārtiņsala Daugavā km no Ikšķiles, pretī tag. Salapilij)). 1186 Meinardu Brēmenē iesvēta par bīskapu sludināšanas darbam lībiešu vidū. 1188 pāvests Klements III izveido „Ikšķiles bīskapiju Krievzemē” (Yxcolanensem episcopatum..in Ruthenia), piešķirot to Brēmenes arhibīskapijai. Kad lībieši tomēr netur savu solījumu, ignorē kristietības normas un pat mēģina viņu nogalināt, Meinards nosūta pēc palīdzības pie pāvesta, kurš pasludina visu grēku atlaišanu tiem, kas būtu ar mieru aizstāvēt kristīgo ticību Līvzemē. Pirms ierodas gaidītie krusta karotāji, Meinards mirst. Viņš ticis apbedīts Ikšķiles baznīcā, 14. gs. viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Doma baznīcu Rīgā. 1993. g. 8. augustā katoļu baznīca Meinardu kanonizēja par Latvijas un Igaunijas apustuli.

Mugurēvičs, Ē. Komentāri grām: Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R., „Zinātne”, 1993, 333.- 334. Latvijas senākā vēsture 9.g.t.pr.Kr. – 1200.g. R., Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001, 377.
http://www. historia.lv