LĪBIEŠI, līvi, lībji, latīņu livonēs, senkrievu либь, vācu Liven – viena no Baltijas somu tautām. Rakstītajos avotos lībieši pieminēti kopš 11. gadsimta (krievu Nestora hronika), bet arheoloģiskie materiāli (apbedījumi) sniedz ziņas par viņiem no daudz senāka perioda. Pēc valodnieku atzinuma, lībieši bijuši viens no senākajiem patstāvīgajiem cilšu grupējumiem, kas I gadu tūkst. pirms Kr. atdalījies no Baltijas somugriem. Lībiešu izcelsmi saista ar neolīta ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru tag. Latvijas teritorijā, lai arī par viņu tālāko etnoģenēzi detaļās ir daudz neskaidrību līdz pat mūsdienām. Vienas no galvenajām neskaidrībām lībiešu kultūras arheoloģiskajā izpētē saistās ar to, ka apbedījumi akmeņkrāvumu kapos, kas tik raksturīgi somiem un igauņiem (izņemot Metsepoles apgabalu), atrodas ārpus lībiešu 11. – 13. gs. apdzīvotās teritorijas, savukārt Daugavas un Gaujas lejteces apgabalos I g.t. pēc Kr. sākumā un vidū dominē baltiem raksturīgie uzkalniņkapi.

Pēc arheologa J.Graudoņa domām, jaunākie pētījumi ļauj atzīt, ka „gan Daugavas, gan Gaujas lejteces apgabalos lībieši ir ienācēji”1. Ed. Šturms un Ē. Mugurēvičs saista lībiešu parādīšanos Vidzemes dienvidrietumos ar izceļošanu no Ziemeļkurzemes. Tam tomēr negrib piekrist igauņu arheologs Ē. Tenisons, kurš uzskata, ka lībiešu kultūra varēja attīstīties Daugavas un Gaujas lejteces apgabalos uz vietas, pastāvot spēcīgai baltu ietekmei. Kā otro nozīmīgo faktoru, kas ietekmējis lībiešu kultūras attīstību, Ē. Tenisons min sakarus ar skandināviem, kā arī ar senkrievu kultūru2.

Kā uzskata J. Graudonis, lībieši Gaujas lejtecē sāk ieplūst 10. gs. beigās un 11. gs. sākumā. Daugavas lejtecē lībiešus konstatē ar 9. gs. beigām, bet Turaidas apgabalā droši – ar 11. gs. vidu. Ē. Tenisons uzsver spēcīgo baltu kultūras substrāta ietekmi lībiešu kultūrā, īpaši apbedījumu paražās, kas tos atšķir no valodas ziņā radniecīgajiem dienvidigauņiem.

13. gs. sākumā var izšķirt četrus Vidzemes lībiešu apgabalus – Daugavas, Turaidas (Gaujas), Idumejas un Metsepoles. Bez tam lībieši dzīvoja arī Ziemeļkurzemē, kur tie nelielā skaitā saglabājušies līdz mūsu dienām. Kapu inventārs liecina, ka lībieši nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, zvejniecību, amatniecību un tirdzniecību. Rosīgi tirdzniecības sakari pastāvējuši ar Gotlandi, Krievzemi, Somiju un citām kaimiņzemēm. Vidzemes un Kurzemes lībiešiem bija kopēja teritorija un cieši ekonomiski sakari ar latviešu tautībām. Līdz ar to notika strauja lībiešu asimilācija.

Lai gan kopš 11.g. lībieši pazina no senās Krievzemes ienākušo pareizticību, tie joprojām pieturējās pie senču ticējumiem. Par to liecina arī apbedījumu tradīcijas – bez skeletkapiem pastāv vēl ugunskapi ar mirušo sadedzināšanu. Kapos atrod bagātīgu aizkapa dzīvei līdzdoto senlietu klāstu, tāpēc hronists Indriķis lībiešus sauc par elku pielūdzējiem. Minētajā teritorijā 13. gs. dzīvoja ap 20 000 lībiešu.

Pēc Ē. Mugurēviča komentāra grām.: Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri – R., „Zinātne”, 1993., 334. – 335.
http: //www.historia.lv

1 Graudonis, J. Turaidas pils I. Arheoloģiskā izpēte. Turaidas muzejrezervāts, 2003, 23.
2 Tenisons, Ē. Arheologu domas par lībiešu izcelsmi.// Lībieši. Rakstu krājums. – R., „Zinātne”, 1994, 24 – 31.