LATGAĻI (Indriķa hronikā dēvēti par LETIEM (LETGAĻIEM) (letti, lettigalli) – baltu tauta (Ē. Mugurēviča apzīmējums) vai maztauta (I. Šterns). „Pirmo reizi, pieminot latgaļus, hronists saka, ka Polockas kņaza sūtņi aicinājuši „latviešus, kas īstenībā saucas latgaļi” (Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli, IH X: 3) cīņai pret Rīgas vāciešiem. Tajā pašā rindkopā Indriķis vēlreiz atkārto frāzi Lethi vel Lethigalli, piezīmējot, ka viņi vēl bijuši pagāni. Tātad Indriķim latvieši un latgaļi ir sinonīmi, turklāt hronikā pēc XXII nodaļas tās autors lieto tikai nosaukumu „latvieši” (Lethi). Par Indriķa lietoto formu Lethi J. Endzelīns saka, ka „ nav droši nosakāms, kā radies saknes patskanis „e”. Bet jāpatur vērā, ka vācu tirgotāji un hronists Indriķis, iebraukuši Daugavas grīvā, vispirms saskārās ar lībjiem, un, ja lībji latviešus jeb latgaļus sauca par Lethi jeb Lethigalli, tad tādu izrunu dzirdēja un lietoja vācu tirgotāji. Tomēr tas nav iemesls arī šodien viņus saukt par letgaļiem un letiem”1

Arheoloģiski latgaļi droši izsekojami jau kopš 6. – 7. gs. Kopš 11. gs. latgaļi pieminēti senkrievu hronikās. 13. gs. sākumā latgaļi dzīvoja tag. Vidzemes austrumu daļā un Latgalē, kur viņiem bija valstiski veidojumi – Jersika, Koknese, Tolova, Imera, Atzele. Kopš 11.gs. latgaļi pazina no Senās Krievzemes izplatīto pareizticību, un viņu zemes atradās meslu atkarībā no Polockas un Pleskavas kņaziem. Dienvidos un dienvidrietumos latgaļus no kultūras ziņā radniecīgajiem sēļiem norobežoja Daugava; rietumos robežu aptuveni veidoja līnija Aizkraule – Cēsis. Rietumos latgaļu zemes robežojās ar Daugavas un Gaujas lībiešu apdzīvotajām teritorijām, ziemeļrietumos – ar Metsepoli, ziemeļos – ar igauņu (Sakala, Ugaunija), austrumos ar krievu apdzīvotajām zemēm (Novgoroda, Polocka). Lielvārdes- Aizkraukles apgabalā un Idumejā (tag. Straupes apkārtne) lībieši un latgaļi dzīvoja jaukti. Pie robežas ar Sakalu (Rameķa zemē) latgaļi dzīvoja jaukti ar igauņiem.

Runājot par sērgu (mēri) 1211. gadā (Hronika, XV: 7) autors grib pateikt, ka tā izplatījusies visā lībiešu apdzīvotajā teritorijā līdz pat latgaļu zemju robežām.

1 Šterns, I. Latvijas vēsture 1180 – 1290. Krustakari. R., Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, 82 – 83.

Ē. Mugurēvičs. Komentāri grām.: Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri.- R., „Zinātne, 1993, 365.