Kaupo

KAUPO (lat. Caupo, Caupe) (miris 1217) – Turaidas lībiešu valdnieks. Viņa rīcībā bija karadraudze un vismaz divas pilis – Turaidā un Krimuldā (Kubeselē). Indriķis savā hronikā viņu kā vienīgo no visiem lībiešu (līvu) vadoņiem dēvē par „it kā karali un vecāko (quasi rex et senior). Viņa lībiešu vārds nav zināms, bet vārdu Kaupo (saīsinātā forma no vārda Jēkabs, Jacobus) viņš ieguvis, pieņemot kristietību (latviešu vēsturnieks A. Švābe uzskata, ka Kaupo kristījies jau 1191. gadā kā viens no pirmajiem Turaidā1 ). Pirmo reizi Kaupo Indriķa hronikā pieminēts sakarā ar 1200. g. vasaras notikumiem, kad vācieši uzaicina uz dzīrēm lībiešu vecākos un tos ieslēdz kādā namā, par atbrīvošanas ķīlu pieprasot 30 dižciltīgo dēlus (IH IV: 4). 1203. gadā Kaupo ir jau ne vien nokristījies pats, bet kļuvis par dedzīgu kristietības sludinātāju savās zemēs, tādēļ Turaidā rezidējošais priesteris Teoderihs paņem viņu sev līdz uz Vāciju, bet no turienes – uz Romu pie pāvesta (IH VII: 3). Pēc atgriešanās no Romas ceļojuma 1204. gadā Kaupo kļuva ļoti uzticams (fidelissimus) vāciešiem, bet reizē arī lībiešu vajāts, tādēļ nākamo gadu bija spiests nodzīvot Rīgā. Tā kā Turaidas lībiešu lielākā daļa bija naidīga vāciešiem, 1206. gadā notika vācu un zemgaļu kopīgais karagājiens pret šo pili: „Un Kaupo devās ar savu karaspēku pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni” (IH, X: 10). Turaidas pils tika izlaupīta un nodedzināta; kaujā krita vismaz piecdesmit tās aizstāvju. Otru daļu karaspēka vācieši virzīja pret Dabreļa pārvaldīto Sateseles pili, ko tomēr neizdevās ieņemt. Kaupo vārds minēts gandrīz katrā militārā operācijā, ko vācieši 13. gs. sākumā veic pret senlatviešu ciltīm, bet it sevišķi pret igauņiem. 1210. gadā viņš kopā ar sev uzticīgajiem līviem (lībiešiem) un letiem (latgaļiem) palīdz atbrīvot igauņu ielenkto Cēsu pili un vēlāk turpina vajāt igauņus (IH, XIV: 8). Šajā kaujā krīt Kaupo dēls Bertolds (vārds, acīmredzot dots par godu Cēsu komturam) un svainis Vane. Pirms tam – 1210. gada jūlijā Kaupo kopā ar „visiem saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem” dodas palīgā rīdziniekiem pret kuršu uzbrukumu (IH, XIV: 5). 1210. gada beigās Kaupo kopā ar vāciešiem, lībiešiem un viņu vecākajiem Dabreli un Ninnu, kā arī Rūsiņa vadīto latgaļu karadraudzi iebrūk Sontaganā (IH, XIV: 10), 1211. gadā – trīs reizes Sakalā (IH, XIV: 12; XV: 2 un XV: 7). 1212. g. Kaupo ir vācu uzticības sūtnis ordeņa miera sarunās ar dumpīgajiem Autines letgaļiem un Turaidas lībiešiem, pie kam aizstāv vietējos iedzīvotājus (IH, XVI: 3). 1217. g. rudenī Kaupo atkal dodas kopējā karagājienā ar vāciešiem un 22. septembrī krīt pie Vilandes pils Sakalā. Savas zemes pirms nāves viņš novēl Līvzemes baznīcām (IH, XXI: 4). Kaupo līķis tiek sadedzināts un kauli, resp. pelni, atvesti uz Līvzemi un apbedīti Kubeselē. 1842. g. vācbaltu arheologs F. Kruze (Kruse) veica izrakumus uzkalnā iepretim Krimuldas mācītājmājai, tomēr neko neatrada. Latviešu arheologs Ē.Mugurēvičs uzskata, ka Kaupo pelni apglabāti Krimuldas baznīcā.

Latviešu literatūrā Kaupo ir kļuvis par dzimtenes un tautas nodevēja apzīmējumu. Taču šis apgalvojums neiztur kritiku. Daudzi Latvijas teritorijas vecākie un valdnieki kļuva par krustnešu sabiedrotajiem (Talibalds un viņa dēli, Anno, Varidots u.c.). Ja daži no tiem (Rusins, Viestards) savu interešu vadīti ar laiku atteicās no sadarbības ar krustnešiem, tad Kaupo kā reālpolitiķis saprata, ka nav spēkos cīnīties ar vācu ienācējiem. Līvu apdzīvotajās zemēs nebija tāda centralizējoša spēka, kas varētu likt nopietnus šķēršļus vācu krustnešu Drang nach Osten (spiedienam uz Austrumiem). Vācu ienācēji izmantoja Kaupo, lai nostiprinātu savas pozīcijas Livonijā, un Kaupo arī izmantoja savus vācu sabiedrotos, lai nostiprinātu savu stāvokli un varu līvu apdzīvotajos novados.

1 Švābe, A. Latviešu Indriķis un viņa hronika. – Straumes un avoti, 2. sēj. R., 1940., 139.

Indriķa Hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R., „Zinātne”, 1993.,351.u.c.
Šterns, I. Latvijas vēsture 1180 – 1290. Krusta kari – R., Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, , 193. – 196.

HISTORIA.LV Rīga © 04.07.2000. Andris Zeļenkovs, Latvijas Kara muzeja speciālis

Informācija citās enciklopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 8.sējums, 16336.-16338.sleja.

Literatūra:

Šterns, I. Kaupo - Senlatvijas trimdinieks. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1998. 3, 12.-13.lpp.

Zemītis, G. Kaupo - nodevējs vai laikmeta pretrunu upuris? Pārrunu kārtībā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1995. 11/12, 27.-33.lpp.