PAR IGAUŅU KARAGĀJIENU PRET VENDIEM UN VENDU APLENKUMU (INDRIĶA HRONIKA, XIV: 7, 8)
[1210.vasara]

7. […] Tātad Līvzemes baznīcai toreiz draudēja daudz briesmu, jo tā atradās daudzo apkārtējo pagāntautu un krievu vidū, kas visi tīkoja pēc viena – to iznīcināt. Tāpēc rīdzinieki nolēma norīkot sūtņus pie Polockas kņaza, lai varbūt rastu iespēju salīgt ar viņu kaut kāda veida mieru; un sūtīts, lai dotos uz Krievzemi, tika Jērihovas Rūdolfs ar dažiem citiem.

8. Kad viņi tuvojās Cēsīm, raugi, tad nāca igauņi ar lielu karaspēku un aplenca Cēsis. Rūdolfs ar savējiem paglābās šajā pilī. Un igauņi trīs dienas cīnījās ar Bertoldu un viņa brāļiem un vendiem pie vecās pils1, kurā brāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Daudzi igauņi krita, stopnieku ievainoti, tāpat ienaidnieki ar saviem šķēpiem nogalināja vairākus vendus. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, un no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim2 , kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem. Un, ja cīņa būtu ieilgusi, viņi droši vien būtu nodarījuši vēl lielāku ļaunumu, jo dažu nolaidības dēļ vēstis nesasniedza rīdziniekus ne pirmajā un ne otrajā, bet gan tikai trešajā aplenkuma dienā. Tad cēlās arī viņi un ceturtajā dienā nonāca Siguldā.

Indriķa Hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R., „Zinātne”, 1993, 141.

1 Domāta vendu pils Riekstu kalnā, blakus ordeņa Cēsu pils drupām, kur vendi dzīvoja kopā ar vāciešiem, līdz kamēr vācieši uzcēla savu pili.
2 Igauņi, atvilkuši kokus, saslēja tos stāvus un pa to zariem kāpa un augšu. (Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Indriķa hronika, 384.)

Skatīt tekstu oriģinālvalodā