IDUMEJA (lat. Ydumea) – Indriķa hronikā minētā teritorija ap Braslas upi ar jauktu iedzīvotāju sastāvu. Aptvēra aptuveni vēlākos Auciema, Raiskuma, Straupes un Stalbes pagastus (Straupes draudzi). Hronikas autors nodala idumiešus kā no lībiešiem (līviem), tā no latgaļiem (letiem). „Pamatojoties uz kopējām ekonomiskām un sociālām interesēm, iedzīvotāji te, par spīti etniskajām atšķirībām, bija tā saliedējušies, ka veidoja atsevišķu novadu”. ( M u g u r ē v i č s, 369). Idumeja bija stratēģiski nozīmīga (tai cauri veda ceļš gar jūru uz Igauniju). Bīskaps Alberts pēc tās pakļaušanas par fogtu (soģi) tajā iecēla savu pusbrāli Teoderihu, kas 1213. g. Idumejas pārvaldīšanu uzticēja savam sievastēvam, Pleskavas kņazam Vladimiram. Nosaukums „Idumeja” ir, balstoties uz Bībeles analoģiju, latinizēts t.s. „Edoma zemes” nosaukums. Tās iedzīvotāji – edomīti – dzīvoja dienvidaustrumos Izraēļa ciltīm (senebrejiem). Bijuši mēģinājumi arī Vidzemes nosaukuma izcelsmi saistīt ar Idumejas vārdu. (A. Bīlenšteins, R.Ērglis u.c.) Nosaukuma etimoloģija: ‘idu’ (lībiešu val.) – „ziemeļaustrumu”, „maa” – „zeme”.

Mugurēvičs, Ē. Komentāri grām.: Indriķa hronika. – R., „Zinātne”, 1993, 369.;
Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. R., 166.