GAUJA (vāc. Livländische, Treyder Aa, Indriķa hronikā Coiwa, citos senākajos dokumentos – Goiwa), vienīgā no Latvijas lielākajām upēm, kas plūst cauri Latvijai visā savā garumā, atskaitot apm. 20 km garu posmu tās labajā krastā, kas pieder Igaunijai. Gauja ir visstraujākā un arī vislīkumainākā no visām Latvijas upēm. Tās izteku attālums no līdz grīvai taisnā līnijā ir ap 90 km, bet upes kopējo garumu novērtē ap 380 km, tātad 4,2 reizes vairāk. Krītot lejup no Vidzemes augstienes, Gauja vietām izgrauzusi dziļu ieleju stāviem krastiem. Dziļie Gaujas senielejas posmi ir impozantākie zemes reljefa veidojumi Latvijā, bagāti skaistām ainavām un ekskursantu vidū dēvēti par „Vidzemes Šveici”.

Joprojām nav skaidrības par Gaujas izteku. Senākajās grāmatās un kartēs sastopamas ziņas, ka Gauja iztekot no Alauksta. Varbūt tā bijis agrāk, taču tagad šis apgalvojums neatbilst īstenībai. Alaukstam ir noteka uz Inesi. Vieta, ko pieņem par Gaujas izteku no Alauksta, tagad ir smiltīm un dūņām piesērējusi un ar zāli aizaugusi ieleja, kurā normālos apstākļos nav nekādas ūdensteces, ko varētu pieņemt par Gaujas sākumu. Tikai ap 1 km tālāk uz rietumiem, pie Vecpiebalgas-Dzērbenes lielceļa, ir jau gluži noteikta tekoša urga, ko vietējie iedzīvotāji sauc par Gaujiņu. Tā satek no purvainām, ar zāli vai mežu apaugušām avoksnāju lejām, kas atrodas Alauksta rietumu galā, nevis no paša ezera. Mūsdienās pastāv uzskats, ka Gaujas pirmsākums ir Arnīšu upe Taurenes pagastā, kas sākas Elkas kalna pakājē, tek cauri Zobola ezeram un savienojas ar Gaujiņu1.

Arheologu, vēsturnieku un valodnieku pētījumos noskaidrots, ka 2. – 4. gadsimtā (agrajā dzelzs laikmetā) Ziemeļvidzemi un Vidusgaujas ieplaku (ietverot Gaujas vidus- un augšteci) apdzīvoja somugru etniskajai grupai piederīgie lībiešu un igauņu senči, bet Gaujas baseinu apmēram no Raunas ietekas uz leju – zemgaļi.

Vēlajā dzelzs laikmetā (10. – 12. gs.) un arī 13. gadsimtā Gauja veidoja dabisku robežu ne vien starp lībiešu un latgaļu apdzīvotajām zemēm, bet arī starp atsevišķiem novadiem. Gaujas senieleja un tai pieguļošā teritorija ietilpa lībiešu apdzīvota jos novados – Turaidā jeb Gaujas lībiešu apgabalā un Idumejā, bet Gaujas baseina vidus- un augštece – latgaļu apdzīvotajā Tolovā (Tālavā). Gaujas labais krasts līdz par Jumaras upei ietilpa Imeras latgaļu zemēs, bet kreisais krasts – Tolovā. Tālāk Gaujas kreisais krasts līdz Amatas upei, izņemot Cēsis, piederēja Autines pilsnovadam, kas bija viens no Jersikas novadiem. Tam pretī, Gaujas labajā krastā, starp Jumaras un Braslas upēm, atradās Idumejas novads ar centru pie tagadējās Straupes. Uz dienvidrietumiem abās pusēs Gaujai atradās lībiešu novadi: labajā – Toreida un Kubesele ar centru tagadējā Turaidā, bet kreisajā krastā – Satesele ar centru Sateseles pilskalnā (Lībju kalnā).

Par Gaujas nosaukuma izcelsmi pastāv divi pretēji viedokļi.

Pēc vācbaltu vēsturnieka Augusta Bīlenšteina domām, nosaukums Coiwa, kas minēts Indriķa hronikā, varētu būt cēlies no igauņu koiw vai lībiešu köw (bērzs). Ziemeļigaunijā vārds koiwa nozīmē ‘upe’. Līdzīgs šim ir arī vārds Goiwa, kā Gauja nosaukta citos senajos avotos.

Latviešu valodas zinātniskās gramatikas pamatlicējs Jānis Endzelīns uzskata, ka vietvārda izcelsme saistāma ar baltu valodām:

„Par Gaujas vārda latvietību liecina arī tas apstāklis, ka arī Lietuvā atrodam upes ar to pašu nosaukumu: viena Gaujas upe atrodama Viļņas guberņas Ašmenu apriņķī … Un ka Gaujas vārds skan īsti latviski, to rāda leišu vārds ‘gauja’ – bars (suņu, vilku). Kā upes vārds Gauja, zināms, nevarēja apzīmēt „baru”, bet no vienas saknes abi vārdi tomēr varbūt ir cēlušies. Jo sanskrita valodā darbības vārds džavate ( te cēlies no vecāka g) „ir ātrs”, un mūsu upes Gauja vārds varētu būt radies no tās pašas saknes un tādā gadījumā nozīmētu ‘ātrā, straujā’. […] Gaujas vārds radies no senas, tagad latviešu valodā zudušas saknes, tātad atkal – līdzīgi Raunas un Rūjas vārdiem – liecina, ka latvieši jau no seniem laikiem dzīvo ap Gauju. Somu (piem. igauņu) valodās Gauju sauc par Koiwa; k- te iestājies somiem svešā g- vietā. Un Latvju dainās, nr. 19383, 1. var. (Garkalnā uzrakstīta tautas dziesma), lasāma forma Aizgoiwa, tas ir, Aizgauja. Šī forma laikam gan ir Gaujas vārda sagrozījums svešas tautas mutē.”2

Blakus Daugavai un Lielupei arī Gauja kalpojusi kā iekšējais ūdensceļš jau vismaz kopš vēlā dzelzs laikmeta sākuma, bet, iespējams, arī agrāk.

Pēc grām.: Latviešu konversācijas vārdnīca, 5. sēj., R., A. Gulbja apgāds, 1930. – 1931., 9835 – 9836 sleja Eberhards, G. Mums tikai viena Gauja. – R., „Zinātne”, 1991, 11 – 29.

1 Skat. www.copeslapa.lv/udns/gauja.htm
2 Citēts pēc: Eberhards, G., 7 – 8.