DAUGAVAS LĪBIEŠI – lībiešu tautas atzars, kurš 12. gs. beigās apdzīvoja Daugavas lejteces apgabalus – tagadējās Vecrīgas teritoriju, Doli, Salaspili, Ikšķili, Lielvārdi un Aizkraukli. Saskaņā ar mūsdienās Latvijas arheoloģijā izplatītu uzskatu, Daugavas, tāpat kā Gaujas lībieši attiecīgajās teritorijās ieceļojuši: Gaujas lībieši – 10. – 11. gs.; Daugavas lībieši jau ar 9. gs. beigām. Arheologi Ed. Šturms un Ē. Mugurēvičs lībiešu parādīšanos Vidzemē skaidro ar to ieceļošanu no Ziemeļkurzemes1.

Daugavas lībiešu dzīvesvietas un kapulauki plaši arheoloģiski pētīti. Pilnīgi vai daļēji izpētītas Ikšķiles, Mārtiņsalas, Salaspils un vairākas citas apmetnes, kā arī tām piederīgie kapulauki. Minētās apmetnes bija izvietotas Daugavas labajā krastā, kā arī Doles un Mārtiņsalā gandrīz līdzās vai tikai dažu kilometru attālumā cita no citas, veidojot ciemu aglomerācijas pa 2 – 3 ciemiem kopā . Izņēmums bijusi Ikšķile, kura atradusies nedaudz nomaļu un savas atrašanās dēļ arī tā nosaukta – no lībiešu Ikš – viens un kila – ciems. Ikšķiles senvietu kompleksā laikā no 1968. līdz 1974. gadam veikti plaši izrakumi. Konstatēts, ka senais ciems Daugavas krastā aizņēmis vairākus hektārus lielu teritoriju. 12. – 13. gs. apbūvei raksturīgas zemē iedziļinātas celtnes ar pavarda apkuri un saimniecības bedrēm. Mārtiņsalas ciems atradies iepretī Salaspilij uz 20 ha lielas Daugavas saliņas. Ciema platība bijusi apmēram 5 ha, no tiem izpētīti 0,7 hektāri. Mārtiņsalas ciemā vienlaikus varēja būt apdzīvotas 20 – 30 ēkas. Kopumā tajās varēja dzīvot vairāk nekā 100 cilvēku. Mārtiņsalas iedzīvotāji nodarbojušies ar lauksaimniecību, lopkopību, zvejniecību, amatniecību un tirdzniecību.

Salaspils Laukskolas lībiešu ciems atradies Daugavas labajā krastā iepretī Daugmales pilskalnam. Ciema vieta aizņēma Daugavas līdzeno piekrasti 70 – 100 m platā un 500 garā joslā ar platību 3, 5 – 5 hektāri. Rietumu galā ciemam pieslēdzās tā paša laika kapulauks2.

Igauņu arheologs H. Moora izteicis domu, ka gan Daugavas, gan Gaujas lībiešu kultūra pirms jaunākā dzelzs laikmeta bijusi pakļauta spēcīgai baltu ietekmei, tādēļ pēc arheoloģiskā materiāla viņus atšķirt nav iespējams3 .

Daugavas lībieši bija pirmie, kas saskārās ar vācu ienācējiem un kristīgo ticību. 12. gs. beigās vācieši Mārtiņsalā un Ikšķilē uzcēla pirmās mūra pilis, kas vismaz daļēji atradās vietējo iedzīvotāju īpašumā un lietošanā. Saskarsme ar lībiešiem (lat. Lyvones) kā pirmajiem jaunapgūtās zemes iedzīvotājiem deva pamatu vāciešiem vēlāk visas iekarotās latviešu un igauņu zemes nosaukt par Livoniju.

1 Graudonis, J. Turaidas pils I. Arheoloģiskā izpēte. Turaidas muzejrezervāts, 2003, 23.
2 Latvijas senākā vēsture. 9.g. t. pr. Kr. – 1200. g. – R., Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001., 307 – 308.
3 Tenisons, Ē. Arheologu domas par lībiešu izcelsmi.//.: Lībieši, R., „Zinātne”, 1994., 30. lpp.