CISTERCIEŠI – mūku ordenis. Nosaukums cēlies no 1098. g. dibinātā benediktiešu klostera ‘Cistercium’, franču Citeaux, Francijā. 1118. g. tas atdalījās no benediktiešiem un pārvērtās par patstāvīga, cisterciešu, ordeņa centru ar daudziem klosteriem. Ordenī valda stingra askēze un vienkāršība, pat nabadzība. Dievbijībā mistiska noskaņa, Marijas godināšana. Kultivējot jaunapgūstamās zemes, ievedot paraugsaimniecības lopkopībā, dārzkopībā u.c., ordenis ievērojami veicināja saimnieciskās dzīves attīstību viduslaikos, īpaši ziemeļaustrumvācu zemēs. Arī Daugavgrīvā 1205. g. nodibināts cisterciešu mūku klosteris, kuru jau 1305.g. pārdeva Vācu (Teitoņu) ordenim. 1255.g. atvēra cisterciešu sieviešu klosteri Rīgā. Šis klosteris, tāpat kā visi citi klosteri Rīgā un vairums klosteru Livonijā, beidza pastāvēt Reformācijas laikā 16. gs.

Latviešu konversācijas vārdnīca, II, R., A.Gulbja apgādībā, 1928.-1929, 3842 sleja.