CĒSIS – latgaļu, vendu un Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku dzīvesvieta Gaujas kreisajā krastā. Vēlā dzelzs laikmeta kapulauki Cēsu apkārtnē (Liepiņas, Uplanti, Ainavas, Ģūģeri u.c.), kā arī Āraišu ezerpils liecina, ka latgaļi te dzīvojuši jau kopš 9.gs. Tādējādi skaidrojama vietvārda Cēsis baltiskā cilme (senkrievu hronikās – Кесъ.) Ar 11. gs. beigām te konstatējama vendu klātbūtne (Cēsu dzelzceļa stacijas kapulauks). Vendu vārds konstatējams arī pilsētas vāciskajā nosaukumā Wenden. 1207. gadā, pēc Līvzemes sadalīšanas, kad Zobenbrāļu ordenis iegūst Gaujas kreiso krastu no Siguldas līdz Cēsīm, pils kļūst par enerģiskā ordeņa brāļa Bertolda operatīvo bāzi. No apmēram 1208. līdz 1210. gadam, kad Zobenbrāļu ordenis sāk celt savu pili, ordeņbrāļi dzīvo kopā ar vendiem viņu pilī Riekstu kalnā ( iepretim tagadējām pilsdrupām).

Pēc Ē. Mugurēviča komentāra grām.: Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. – R., „Zinātne”, 1993, 377 – 378.
Cēsu hronika. Cēsis, kultūras biedrība „Harmonija”, 2006.