[AUTINES LETU UN GAUJAS LĪVU SACELŠANĀS PRET ZOBENBRĀĻU ORDENI 1212.GADA VASARĀ] (INDRIĶA HRONIKA, XVI: 3, 4)

[1212. gadā, ap jūliju, izceļas „liela ķilda” starp Cēsu ordeņbrāļiem un Autines letiem, kas tobrīd ietilpa Rīgas bīskapa daļā, tīrumu un bišukoku dēļ, kurus tiem atņēmuši ordeņbrāļi. Pēc tam, kad bīskapa uzsāktā samierināšana cieš neveiksmi, līvi un leti, „uzkāpjot uz zobeniem”, noslēdz sazvērestību pret Zobenbrāļu ordeni un apņemas izdeldēt „visus vāciešus un kristīgo vārdu no līvu zemes”. Šī ir pirmā vēsturē zināmā zemnieku sacelšanās Līvzemē. Par tās centru kļūst Sateseles pils.]

3. PAR TURAIDAS LĪVU SAZVĒRESTĪBU UN SAVIENĪBU PRET KRISTĪGO VĀRDU UN RĪDZINIEKIEM
Tad Sateseles līvi sapulcējās savā pilī un aicināja lielvārdiešus, saliešus1, turaidiešus un visus līvus un letus noturēt apspriedi. Un tie visi bija vienisprātis ar viņiem un sāka nocietināt visas savas pilis, lai tūdaļ pēc ražas novākšanas patvertos tajās. Kad ziņa par to nonāca pie Lielvārdes Daniēla, kas tur pārzināja fogteju, viņš lika saņemt ciet visus šī novada vecākos – ļauno nodomu līdzzinātājus, ieslodzīja viņus cietumā un aizdedzināja viņu pili.
PAR NODEVĒJU PIĻU NODEDZINĀŠANU
Līdzīgā kārtā rīdzinieki, uzzinājuši par saliešu jo nelietīgajiem nodomiem, sūtīja cilvēkus, kas nopostīja augšdaļu akmens pilij, kuru bija uzcēlis viņu pirmais bīskaps Meinards. Viņi sūtīja arī uz Turaidu un lika nakts klusumā pielikt uguni turaidiešu pilij, lai šie, pulcēdamies pilī, nesagatavotu sīvākas cīņas pret rīdziniekiem. Un tā nu pēc piļu nodedzināšanas nodevīgo ļaužu nodoms bija izjaukts. Taču Sateseles līvi, kas savā pilī bija patvērušies jau agrāk, uzsāka karu pret ordeņa brāļiem Siguldā, vajāja viņu saimi un vairākus no viņiem nogalināja. Bet ordeņa brāļi iznāca no Siguldas kastellas, ko nesen bija uzcēluši2, devās līviem pretī, piespieda tos bēgt un vajādami dažus nogalināja. Viņiem savukārt atkal nāca pretī līvi, lielākā skaitā un spēcīgāki pa iepriekšējiem, vajāja viņus, dažus nogalināja un atspieda viņus atpakaļ kastellā. Tādā veidā viņi cīnījās vairākas dienas. Bīskaps, uzzinājis par viņu ķildu, aizsūtīja ziņnešus un vaicāja pēc kara iemesla. Tad Rīgā ieradās līvu ziņneši ar daudzām sūdzībām par ordeņa brāļu mestru Rūdolfu3 un ziņoja, ka viņiem esot atņemti tīrumi, pļavas un manta. Un bīskaps norīkoja priesteri Alebrandu, kas viņus bija kristījis, ar dažiem citiem, un tie devās uz turieni, bet nopūlējās velti un nespēja ķildu izbeigt. Tad Turaidā ieradās arī bīskaps pats kopā ar Raceburgas Filipu4 un, ataicinājis līvus un ordeņa brāļus, uzklausīja viņu domstarpības. Un līvi, sēdēdami apbruņojušies upes krastā, runāja ar vāciešiem un izvirzīja daudz sūdzību pret ordeņa brāļiem. Un bīskaps apsolīja, ka viņiem tikšot atdots viss netaisni atņemtais. Taču netika apsolīts atdot atpakaļ to, kas viņiem bija atņemts par izdarītajiem pārkāpumiem, kā viņi to pēc taisnības bija pelnījuši. Un pēc gudru vīru padoma bīskaps pieprasīja viņu zēnus par ķīlniekiem, lai viņi neatkristu no kristīgās ticības. Taču viņi nedomāja ne ķīlniekus dot, ne klausīt bīskapam vai ordeņa brāļiem, bet gribēja no savas zemes izdeldēt kristīgo ticību līdz ar visiem vāciešiem. Kad bīskapi to saprata, viņi atgriezās Rīgā. Taču kāds pavadonis ar asarām acīs lūdzās, lai vēlreiz sūtot Raceburgas bīskapu ar prāvestu: varbūt līvi vēl nomierinātos un pieņemtu pestīšanas mācības aicinājumu. Un tā Raceburgas Filips kopā ar prāvestu Johannesu, bīskapa brāli Teoderihu, Kaupo un ļoti daudziem citiem tika aizsūtīti pie tiem pašiem līviem. Un viņi visi apsēdās ar līviem to pils priekšā apspriedās par mieru un taisnību. Bet daži līvi, pienākdami no mugurpuses, melīgi ziņoja, ka ordeņa brāļi ar karaspēku izlaupot novadu. Tad viņi, skaļi kliegdami un trokšņodami, sagrāba prāvestu, bīskapa brāli Teoderihu, fogtu Gerhardu, bruņiniekus un garīdzniekus ar visiem kalpiem, aizrāva tos uz pili, sita viņus un ieslodzīja. Viņi gribēja arī sagrābt bīskapu, bet viņiem stājās ceļā un piedraudēja viņa priesteris un tulks – letu Heinrihs5. Kad līvi pārstāja kliegt un trakot, bīskaps prasīja, lai viņam atdod prāvestu ar visiem pārējiem, un par šādu aizvainojumu izteica arī draudus. Tad visi tika atvesti atpakaļ, un bīskaps līviem atkal un atkal piekodināja nenonievāt kristības sakramentu, neaptraipīt savu kristietību un ticību Dievam un neatgriezties pagānismā, un pieprasīja divus vai trīs viņu zēnus par ķīlniekiem. Viņi gan atbildēja glaimīgi, bet ķīlniekus dot nedomāja. Un bīskaps sacīja: Ai, jūs, kas esat ar neticīgu sirdi un bargu vaigu, un glaimīgu mēli, atzīstiet savu Radītāju!” Un viņš runāja, cerēdams, ka tie varbūt metīs mieru, atzīs īsto Dievu un atteiksies no pagānu ritiem. Bet viņi neko nepanāca, tikai it kā velti sita gaisu, un viņi atgriezās Rīgā. Un līvi sāka ne mazāk sīvi karot ar ordeņa brāļiem.

Indriķa Hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R., „Zinātne”,1993, 173.– 175.

1 Salieši – Salas (Mārtiņsalas) iedzīvotāji. Mārtiņsala atradās Daugavā, 10 km lejpus Ikšķiles. Šeit ap 1186 bīskaps Meinards uzceļ akmens pili.
2 Siguldas pils vecākā daļa (13. gs. sākums) atradusies pašreizējo ordeņa pilsdrupu rietumu spārnā, kur bijusi romāniskā stilā no kvadriem celta pils kapela (Löwis of Menar, 1922, 112). Siguldas pils bijusi kastellas tipa un ar biezajām sienām atgādinājusi Mārtiņsalas pils nocietinājumus – (Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Indriķa hronika. – R.,1993, 392.)
3 Rūdolfs (par viņu ziņas no 1211. līdz 1240. gadam) bija Livonijas ordeņa pils pārvaldnieks Siguldā kopš 1207. (?) gada, bet kopš 1217. gada pēc Bertolda nāves – Cēsīs. (Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Grām.: Indriķa hronika, 392.)
4 Ziņas par Raceburgas bīskapu Filipu atrodamas no 1204. līdz 1215. gadam. Raceburga – pilsēta Vācijā, Šlēzvigas- Holšteinas zemē, 20 km uz dienvidiem no Lībekas. 12. – 13. gs. Raceburga bijusi ievērojama Saksijas pilsēta.
5 Šī ir galvenā vieta visā Indriķa hronikā, kas devusi pamatu pirmajam Hronikas izdevējam J.D.Grūberam, kā arī pirmajiem tulkotājiem vācu valodā J.G. Arndtam un A. Hanzenam nosaukt autoru par „letu Heinrihu” (Lettus Henricus, Heinrich der Lette), uz ko vēlāk tika balstīta teorija par hronista Indriķa latviešu (letu) tautību. Skat. arī Ē. Mugurēviča priekšvārdu grām.: Indriķa Hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R., „Zinātne”, 1993, 24.

Skatīt tekstu oriģinālvalodā

LASĪT VAIRĀK