AUTINE – latgaļu pils un novads, par kura atrašanās vietu pastāv desmitiem hipotēžu. Pamatojoties uz tām, var izdalīt trīs reģionus: 1) Valmieras; 2) Cēsu; 3)Cesvaines–Lubānas apkārtni. 19. gs. Autine lokalizēta Valmieras Valterkalniņā (A. Bīlenšteins), ordeņa pils vietā (Fr. Balodis) vai Kauguru Pekaskalnā pie Valmieras. Šiem uzskatiem pamatā ir 17. gs. zviedru arklu revīzijās minētais Antenes (Anting) pagasts, kas likās atbilstošs Indriķa hronikas senāko publikāciju (Ūksenšernas kodekss) kļūdainajai rakstībai Antine. Kad tika atrasts t.s. Zamoisku kodekss, kļuva skaidrs, ka pareizais lasījums ir Autine. Sākumā Autini meklēja Gaujas labajā krastā un identificēja vai nu ar Auciema muižu ziemeļrietumos no Cēsīm, vai ar Antiņu ciemu ziemeļrietumos no Valmieras (E. Pābsts). Kopš 20. gs. vidus arheologi (Ed. Šturms, J. Apals, Ē. Mugurēvičs) uzskata, ka nav pamata apšaubīt Autines identifikāciju ar Priekuļu Sārumkalnu, kam tuvumā ir plašs latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (Priekuļu Kampi jeb Ģūģeri). Šai hipotēzei par labu runā Indriķa hronikas liecības par Autines sakariem ar Cēsīm (XIII: 5; XVI: 6; XIX: 3) un Sārumkalna atrašanās Avotu (Awetanns) vakā, kas droši fiksēta jau ordeņa laikā un atzīmēta 1600. gada revīzijā. Autines pilsnovads dienvidu virzienā varēja ietvert Nītaures, Zaubes, Skujenes apkārtni, bet ziemeļos robežojās ar Sotekles (Raunas) pilsnovadu.

Pēc Ē. Mugurēviča komentāra grām: Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R., „Zinātne”, 1993, 375.