Alebrands

ALEBRANDS (lat. Alebrandus, Alabrandus) – katoļu garīdznieks un viens no pirmajiem misionāriem Līvzemē. Veicis plašu un nozīmīgu misijas darbu gan starp lībiešiem, gan latgaļiem un igauņiem. Piedalījies arī kā starpnieks miera noslēgšanā. Pirmoreiz Līvzemē pieminēts 1202. Darbojies Turaidā kopā ar priesteri Teoderihu (Hronika, VI: 2), viņš 1206 „nodalīja draudzes un uzcēla baznīcu Kubeselē” (X: 14). Pēc tam, aizsūtīts pie idumiešiem, viņš „uzcēla baznīcu pie Braslas”. Pēc tam iecelts par soģi (fogtu) pie Turaidas lībiešiem (X: 15). 1208 kristījis arī Imeras letus, kuriem par priesteri no tā laika bijis hronists Indriķis ( XI: 7). 1209 beigās vai 1210 sākumā devies uz Ugauniju (Ugandi) , lai veicinātu miera noslēgšanu (XIII: 5), nesekmīgi centies samierināt sacēlušos Autines latgaļus un Gaujas lībiešus ar ordeņbrāļiem 1212, piedalījies Turaidas un Sateseles līvu padošanās aktā pēc Sateseles ieņemšanas (XVI: 4). 1214 uzstājies pret Polockas kņazu Vladimiru, apsūdzot viņu netaisnā nodevu ievākšanā un jaunkristīto aplaupīšanā, ar ko izpelnījies kņaza dusmas (XVIII: 2). 1218 gadā krievu karaspēks izlaupīja Braslas novadu, kur atradās Alebranda sēta un nodedzināja visas – kā lībiešu, tā idumiešu baznīcas; iedzīvotājus aizveda gūstā (XXII: 4). 1220, bīskapa Alberta norīkots, viņš devies uz Sakalu (Igaunijā), kur sludinājis kristīgo ticību un daudzus nokristījis, pēc tam atgriezies Līvzemē (XXIV:1). 1211. bijis liecinieks latgaļu zemes dalīšanas dokumentārajā noformēšanā, kur viņš dokumentā minēts kā Alebrands no Svētās Marijas konventa (Alebrandus de sancte Marie conventu). Domājams, ka šajā laikā viņš bijis arī Rīgas domkapitula loceklis. Alebrands ir viens no visbiežāk pieminētajiem katoļu garīdzniekiem Indriķa hronikā.

Indriķa hronika. Ā.Feldhūna tulkojums, Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga, „Zinātne”, 1993.; Ē. Mugurēviča komentārs 354. http://www.historia.lv/alfabets/A/AL/alebrands/alebrands.htm