Mugurēvičs, Ē. Gaujas lībiešu kultūras sakari vēlajā dzelzs laikmetā // Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē: apdzīvotības problēmas. 1998. gada 29. augusta konferences materiāli. Turaidas muzejrezervāts. – „Nordik”, 1999., 14. – 16.

Gaujas lībiešu kultūras sakaru svarīgākos virzienus noteica to ieņemtās teritorijas ģeopolitiskais stāvoklis. Agro viduslaiku sākumā, pēc XIII gs. sākuma rakstītajiem avotiem, Gaujas lībiešu teritorija austrumu pusē robežojās ar latgaļu Jersikas valsti un Cēsu novadu, jaukti apdzīvoto Idumeju, kamēr pārējā daļā, kā no ziemeļiem, tā dienvidiem, atradās radniecīgie Daugavas un Metsepoles lībieši. Svarīga nozīme Gaujas lībiešu dzīvē bija robežai ar Baltijas jūru vietā, kur savu tecējumu beidza Gaujas ūdeņi. Gauja tad kļuva par galveno artēriju, kas rietumu virzienā tālāk pāri Baltijas jūrai nodrošināja kontaktus ar rietumu pasauli.

Pašlaik Gauja sava sekluma un daudzo līkumu dēļ kuģošanai ir maznoderīga. Taču agrajos viduslaikos, spriežot pēc Indriķa hronikas (IH) informācijas, aina bijusi citāda, jo augstāka ūdens dēļ kuģošanas apstākļi bijuši labvēlīgāki. Par to liecina XIII gs. karagājieni, kuros ar sirotājkuģiem (piraticae) varēja aizbraukt (katrā kuģī 30 vīru) līdz pat Turaidai (IH XIV, 12: XV, 3), ar daudziem kuģiem šādi aizvedot vairākus tūkstošus lielu karaspēku. Ja arī hronista minētie skaitļi varētu būt apšaubāmi, tomēr jāņem vērā viņa norādījums, ka neveiksmes gadījumā ar kuģiem varētu atgriezties viss karaspēks.

Liela nozīme Gaujai bija kā tirdzniecības ceļam, par kura izmantošanu liecina arheoloģiskajos pieminekļos atrastie importa priekšmeti, kas regulāri sastopami, sākot ar X gs. Tie ir arābu dirhēmi, kas atrasti Krimuldā un Turaidā, kā arī tālāk pie Gaujas, ārpus lībiešu teritorijas. Te gan jāņem vērā, ka ne jau tieši pa Gauju vien nonāca šī no austrumu zemēm ievestā nauda. Svarīga nozīme bija Gauju šķērsojošajiem ceļiem, kas to saistīja ar Daugavas tirdzniecības ceļu. Daugavas lejtecē sākās ceļi, ko hronists sauc par taisno ceļu gar jūras piekrasti – (directa via secus mare – XV, 10), un ceļš no Daugavas Pleskavas virzienā (a Dunam versus Plicecowe – XI, 7). Ja abi iepriekš minētie ceļi sākās no Rīgas apkārtnes, tad t.s. Ropažu ceļš un Daugavas ceļu izgāja pie Ikšķiles, tādējādi veidojot īsāko ceļu uz Ikšķili (compendia Rodenpoys versus Ikescola – IX, 3).

Šo ceļu trases jāņem vērā, lai saprastu, kā senatnē imports nonāca pie Gaujas lībiešiem un kādi bija faktori, kas veicināja kultūras sakaru aktivizēšanos. No XI gs. Gaujas baseinu sasniedza Rietumeiropas monētas, kas atrastas Allažos, Siguldā, Krimuldā, Turaidas Pūteļos u.c. Ar iepriekšminētajiem ceļiem saistāmi arī monētu depozītu un sudraba stienīšu atradumi Lēdurgā un Rozulā. Par tirgotāju rosību Gaujas baseinā XI – XII gs. liecina svariņu un atsvariņu atradumi Krimuldā un Siguldā.

Viens no masveidīgākajiem atradumiem ir stikla krelles, kas ir drošs imports, jo vietējā stikla ražošana Latvijas teritorijā pierādāma tikai no XIII – XIV gs. (Rīga). Pie Gaujas lībiešiem atrastās muciņveida, ar zeltīto vai sudraboto foliju klātās krelles, cironveida, garenās rievotās u.c. pēc sava ķīmiskā sastāva, kur dominē Na – Ca stikls, ir ievestas no Tuvo Austrumu zemēm. Tur šādas krelles izgatavoja milzīgā daudzumā un caur Austrumeiropu ieveda Baltijas zemēs, kur tās atrastas tūkstošos eksemplāru. Šīs stikla krelles kopā ar arābu dirhēmiem, kauri gliemežvākiem no Indijas okeāna ieveda ar vairāku tautu tirgotāju starpniecību. Pašu lībiešu tirgotāju līdzdalība pierādāma no X gs. otrās puses (Salaspils Laukskola). Gaujas baseinā atrastie svariņi kā neatņemama tirgotāju inventāra sastāvdaļa parādās mazliet vēlāk (Krimuldas Priedes, Sigulda, Turaidas pils, Pūteļi).

Rakstītie avoti par lībiešu tirgotāju aktivitāti stāsta XIII gs. sākumā. Jādomā, ka vajadzēja paiet diezgan ilgam laikam, lai starptautiskā tirdzniecībā iesakņotos tāds apzīmējums kā „lībiešu pods”, termins 20 svara mārciņām (Liesspfund, liesond), kas viduslaikos saglabājās vairāku zemju un pilsētu svaru sistēmā.

Kultūrvēsturiskā aspektā svarīgi noskaidrot, kādi ir senākie rakstītie avoti par lībiešiem. Senkrievu hronikā „Pagājušo gadu vēsture”, ko attiecina uz XII gs. sākumu, bet informāciju tajā var atrast arī par agrākiem gadsimtiem, sastopam lībiešu (либь) vārdu. Vai šie lībieši attiecināmi arī uz Gaujas baseina iedzīvotājiem, to nevar pateikt, jo tautu uzskatījums šajā hronikā ir ļoti vispārīgs. Kādreizējais vēstures pētnieku pieņēmums, ka lībieši piedalījušies skandināvu tautu lielajā kaujā (t.s. Brovalas kaujā), nav pierādāms. Šīs kaujas, ja tāda vispār notikusi, apraksts attiecas uz Sakša Gramatiķa Dānijas vēstures teiksmaino daļu, tāpēc tās datējums ar VI – VII gs. ir visai apšaubāms. Jaunākie pētījumi (A.Kursis) par ziemeļnieku sāgām liecina, ka šo kauju sāka apdzejot tikai ap XII gs. sākumu. Lībiešu (Livi) vārds sastopams tikai šā darba vienā redakcijā. Līvzemes vārds (Iflanti) parādās divos skandināvu rūnakmeņos no XI gs. otrās puses. Arī no arheoloģijas viedokļa skandināviskās – gotlandiskās ietekmes lībiešu materiālajā kultūrā visspilgtāk parādās, sākot ar XI gs.

Skandināviskās ietekmes vislabāk atspoguļojas ieročos – tie ir damascētie šķēpu gali, kam uzmava inkrustēta ar ornamentētām sudraba plāksnītēm (Turaida, Krimulda). Pēc A. Anteina dzelzs izstrādājumu analīzes datiem var spriest par šo ieroču importu no Gotlandes vai Zviedrijas austrumu daļas, kamēr vienkāršākie damascētie šķēpi pēc tam atdarināti uz vietas Gaujas baseinā. Arī atrastie tā laika karavīra uzkabes piederumi (jostas apkalumi, sprādzes) ir līdzīgi tiem, kas atrasti Gotlandē.

Gaujas lībiešu XI gs. divasmens zobenu izcelsmē konstatējami iespaidi kā no rietumiem, tā no austrumiem (t. s. līkais zobens). Ievērību pelna zobenu maksts gala garie sudraba apkalumi (Turaidas Pūteļi, Krimuldas Liepenes), kuru izveidē ir vērojamas Piedņepras ieroču darbnīcu ietekmes. Šādi zobeni ar krāšņi izrotātām makstīm neapšaubāmi piederēja lībiešu sabiedrības turīgajiem un vadošo stāvokli sasniegušajiem karadraudžu locekļiem.

Jaunu impulsu kultūras sakaru attīstībā lībiešiem deva kristīgās ticības izplatīšanās, kas Latvijas teritoriju XI – XII gs. sasniedza no divām pusēm – rietumiem un austrumiem. Lai gan Latvijas tā laika iedzīvotāji, īpaši sabiedrības elite, ar Kristus mācību bija iepazinušies, tomēr Baltijas jūras dienvidaustrumu piekraste, kur dzīvoja baltu un Baltijas somu tautas, joprojām skaitījās pagāniska zeme. Kurzemes lībieši ar kristīgo ticību pēc Brēmenes Ādama informācijas varēja iepazīties jau XI gs. otrajā pusē, taču, spriežot pēc tā, ka būtiski nemainās apbedīšanas tradīcijas, ir tikai kristīgās ticības simbolu atradumi, jaunā ideoloģija dziļākas pēdas ļaužu apziņā nav atstājusi. Tas pats sakāms par Gaujas lībiešiem, kuru kapos sastop tikai atsevišķus krustiņus, taču kopā ar pagāniskajiem simboliem.

Lielākā skaitā, sākot ar XI gs., Daugavas lībiešu teritorijā atrasti pareizticīgās ticības simboli – krustiņveida piekariņi. Pirmām kārtām tas sakāms par emaljētiem krustiņiem, kuru sākotnējā izcelsme saistāma ar Piedņepru, konkrēti – ar Kijevu. Šie krustiņi atrasti arī zemgaļu teritorijā un latgaļu novados pie Gaujas, taču Gaujas lībiešu arheoloģijas pieminekļos tie nav sastopami. No agrīnajiem krustiņiem kādā bagātā sievietes kapā atrasts krustiņš ar paplašinātiem galiem un otrs krustiņš ar paresninātiem galiem. Kāds krustiņš ar paplašinātiem galiem iegūts izrakumos Turaidas Pūteļos. Salīdzinājumā ar krustiņu atradumiem pie Daugavas lībiešiem Gaujas lībiešiem šo kristīgās ticības simbolu ir maz. Šie piemēri liecina, ka Daugavas baseinā dzīvojošajiem kristīgā ticība jau XI – XII gs. bija vairāk pazīstama nekā Gaujas baseina iedzīvotājiem, kur vēl XIII gs. sākumā bija mēģinājumi izplatīt pareizticību.

Par to, ka Gaujas baseina lībiešiem vēl stingri bija saglabājušies pagāniskie ticējumi, liecina vācu misionāra Teoderiha piedzīvojumi XII gs. beigās, kad viņu no drošas nāves zīlēšanas laikā izglāba lībiešu ticējumi.

Par aizguvumiem no citām tautām var uzskatīt dažādas rotas, t.sk. piekariņus, ko nēsājuši Gaujas lībieši. Viens no tādiem ir t.s. Rjurikoviču cilts zīme. Agrāk šos piekariņus, kas pāris desmitos eksemplāru sastopami pie Daugavas lībiešiem Salaspils un Ikšķiles novadā, uzlūkoja par senkrievu valsts vietējo pārvaldnieku zīmi. Šādi piekariņi atrasti arī Allažu kapulaukā un Turaidas pilī. Taču šo piekariņu ornamenta un atrašanas apstākļu detalizētas studijas liecina par to vietēju izgatavošanu un nēsātāju sieviešu un bērnu piederību pie sabiedrības turīgās un sociāli valdošās kārtas.

Vispār lībieši no kaimiņu tautām pārņēmuši arī vairākas citas rotu formas, kas pārveidotas vietējo amatnieku izpildījumā. To var teikt par skandināviskajām bruņurupuču saktām, kur zvēru stila vietā lībieši lieto augu motīvus. No latgaļiem Gaujas lībieši patapinājuši kaklariņķus ar cilpu, paplašinātiem un sedlu- kāpšļu galiem. Lībiešu rotadatas ar trijstūra un ažūru galvu un krustadatas ir pārņemtas no zemgaļiem, kuriem tās parādās vairākus gadsimtus iepriekš. Vispār lībiešu materiālā kultūra izceļas ar senlietu greznību un bagātību, bet ar stipri izteiktām svešām ietekmēm, kas raksturīgs tautai ar noslieci uz tirdzniecību.

Par to, ka lībieši XIII gs. labi pazinuši Gotlandes tirgu, liecina Indriķa hronika. Gotlande jau iepriekšējos gadsimtos, kā tas tika parādīts ar arheoloģisko materiālu, bija starpnieks tirdznieciskajos sakaros starp rietumiem un austrumiem. Pazīstamā zviedru arheoloģe Lena Tunmarka-Nīlena, kas Rīgā studējusi lībiešu materiālu, savā plašajā darbā par Gotlandē iegūtajām XI – XII gs. senlietām ir pienācīgi novērtējusi Austrumbaltijas faktoru tā laika tirdziniecības un kultūras sakaru plašākā nozīmē. Viņa kritizē cita zviedru arheologa – Birgera Nērmaņa uzskatus, pēc kura domām aktīvā puse bijuši tikai skandināvi. L. Tunmarka-Nīlena domā, ka kultūras sakari šai laikā bijuši abpusēji, par ko liecinot, piemēram, baltiskās pakavsaktas, kas lielā daudzumā atrastas Gotlandē.

XIII gs. sākumā Gaujas lībiešu zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu. Gaujas labais krasts nonāca bīskapa pārziņā, bet kreisajā krastā bija ordeņa valdījumi. Agrāko etnisko robežu izzušana, XIII gs. lielie dzīvā spēka zaudējumi brīvības cīņu laikā, kur īpaši cieta lībieši, noveda pie tā, ka Gaujas krastos dzīvojošie lībieši viduslaikos tika asimilēti.