Pēteris Veģis

VEĢIS Pēteris, Rīgas apriņķa skolu inspektors (16. 07. 1877 – 29.06. 1938)

Pēteris Veģis dzimis 1877. gada 16. jūlijā Skujenes draudzes Taurenes (vai Lodes?) pagasta Brēdiķu mājās. Pēc Vecpiebalgas draudzes skolas beigšanas augstāko izglītību ieguvis Pleskavas skolotāju seminārā, pēc kura beigšanas 1897. g. sāk strādāt Mazstraupes 3 – gadīgajā pagasta skolā. Jau toreiz bijis kreisi noskaņots, aktīvi piedalījies 1905. gada revolūcijā, atsacīdamies skolā mācīt ticības mācību un mācīdams vietējiem skolēniem un viņu vecākiem revolucionāras dziesmas, bet kādā tautas sapulcē Straupē pat aicinādams iedzīvotājus uz sacelšanos, par ko izpelnījies vietējā mācītāja Rozenberga dusmas. Vēlāk – 1906. gadā, soda ekspedīcijas laikā, P. Veģim aizmuguriski tiek piespriests nāves sods, tādēļ viņš nelegāli emigrē uz Zviedriju, bet no turienes – uz Šveici, kur iegūst elektroinženiera diplomu. 1910.gadā kopā ar ģimeni atgriežas Krievijā, un sāk strādāt par elektroinženieri Baku. Šai laikā viņš aktīvi darbojas Baku Latviešu biedrībā. Viņa dzīvokļa durvis vienmēr viesmīlīgi atvērtas atbraucējiem no Latvijas. Daudzi latviešu politiskajiem emigrantiem viņš palīdz iekārtoties darbā. Ģimenes draugu vidū ir rakstnieki Pāvils Rozītis un Jānis Jaunsudrabiņš, Ernests Birznieks-Upītis un Sudrabu Edžus, komponists Jāzeps Mediņš. 1920. gadā P. Veģa vadībā noorganizējas apm. 70 cilvēku liela grupa, kas vēlas atgriezties Latvijā. Ģimene apmetas Cēsīs, kur P. Veģis sāk strādāt par fizikas skolotāju Cēsu amatniecības skolā, reālskolā, M. Neijas sieviešu ģimnāzijā u. c. 1926. gadā viņu ieceļ par Rīgas apriņķa skolu inspektoru. Ar lielu entuziasmu P. Veģis cīnās par 6-klasīgo pamatskolu dibināšanu Rīgas apriņķī (līdz tam Latvijas laukos pārsvarā bija 4-klasīgās pamatskolas, t.i., bijušās draudzes skolas). Rīgas apriņķī uzbūvē skolu namus Līgatnē, Allažos, Turaidā, Sējā u.c. vietās. Šim darbam P. Veģis nežēlo ne spēkus, ne laiku. Lai sagatavotu kvalificētus skolotājus 5 – 6 klasēm, P. Veģis noorganizē skolotāju kursus matemātikā, fizikā, ķīmijā, dabas mācībā, svešvalodās, dziedāšanā. Viņš nodibina arī Rīgas apriņķa skolotāju kori, skolotāju pašpalīdzības kasi. Savā apriņķī viņš iekārto darbā skolotājus, kuri citur nevar atrast darbu savas politiskās pārliecības dēļ. Veģis rūpējas arī par to, lai pie jaunajiem skolas namiem tiktu iekārtoti dārzi, sporta laukumi un parki.

Pēc K. Ulmaņa autoritatīvā režīma nodibināšanās 1934. gada 15. maijā Veģis savu politisko uzskatu dēļ kļūst jaunajai valdībai nevēlams. Ar 1935. gada 29. jūliju viņš tiek atlaists no darba, neminot iemeslu.

Arī pēc atlaišanas pensijā P. Veģis rosīgi darbojas sabiedriskā kārtā. Viņu ieceļ par sociāli apgādājamo bērnu „goda pārzini”. Viņš aktīvi darbojas Sarkanā Krusta biedrībā, regulāri piedalās Siguldas bērnu svētku organizēšanā un citos pasākumos.

Pēteris Veģis miris 1938. gada 29. jūnijā, apglabāts Siguldas kapos.

Biogrāfiskās ziņas ņemtas no dzīvesbiedres Olgas Veģes-Bērtiņas (mirusi 1983. gadā) un dēla Ģirta Veģa atmiņām.