Mārtiņš Stīnuss

STĪNUSS, Mārtiņš (skatuves vārds Strautiņš; miris 11.10.1901, apbedīts Siguldas kapos) – latviešu aktieris un režisors. Skatuves gaitas sācis 1886 Rīgas Latviešu teātrī pie Ā. Alunāna un H. Rodes-Ebelinga. Tēlojis galvenokārt mīlētājus un raksturlomas. Bijis apveltīts ar labu humora izjūtu, strauju temperamentu un skatuvei piemērotu ārieni. Ievērojamākās lomas – Pauls L.Ganghofera „Svētbilžu griezējs”, Basanio V. Šekspīra „Venēcijas tirgotājs”, Sabiņins pēc M. Gļinkas operas iestudētajā dziesmuspēlē „Dzīvība priekš cara” u.c. 1888 aiziet no Latv. teātra un pievēršas režijai, izveidodams savu trupu, kuras sastāvā bijuši jauni teātra entuziasti Otīlija Muceniece, Anna Nātriņa, Vilma Egliņa-Nāra, Vilis Zemītis, Mārtiņš Vītols, Jānis Skujiņš u.c. Iestudējis lugas: K. Kalniņa „Kazaks Dalbs” (1895, Rīgā, Uļeja zālē), J. Skujiņa „Veikalnieki” (1896, Jonatāna b-bā), J. Mjasņicka „Slepenpolicists” (1899, Rīgā, Cerības b-bā) u.c.

1895. gada jūnijā nodibinājis vasaras teātri „Arkādija” Pārdaugavā, Torņakalnā, toreizējā Kleina parkā, pieaicinādams kā režisoru A. Freimani, bet vēlāk iestudēdams izrādes arī pats. Centās iestudēt tikai lugas ar augstu māksliniecisko vērtību, pulcināja ap sevi jaunus, apdāvinātus aktierus. „Arkādijas” teātri atklāja ar R. Blaumaņa lugu „Pazudušais dēls”. Izrādīja arī Aspazijas „Zaudētās tiesības”, Blaumaņa „Ļauno garu”, kā arī dažas tolaik jaunas, bet tagad jau aizmirstas latviešu autoru oriģināllugas.

1895 jūnijā ar savu kolektīvu (kopā ar citām trupām no Rīgas) sniedzis izrādes arī Jelgavā, IV Vispārējo Dziesmu svētku laikā, izrādot stipri apstrīdēto un ārpus Rīgas vēl maz izrādīto Aspazijas lugu „Zaudētās tiesības”. Pavisam 1895 vasarā teātrī „Arkādija”notikušas 11 izrādes. (Diemžēl, 1895 gada vasaras sezona „Arkādijas” teātrim palika pēdējā Stīnusa vadībā.)

1900 kopā ar aktrisi un dziedātāju V. Egliņu –Nāru nodibina vasaras teātri „Arkādija” Siguldā, ko atklāj 24. 09. ar R.Kneizela lugu „Beliara meita”. Tomēr priekšlaicīgā nāve 1901 liedza viņam īstenot savus nodomus.

No Siguldas

Pēc ilgas un grūtas slimības pagājušajā ceturtdienā (11.10.) uz mūža dusu šeit Arkādijas teātrī slēdza savas acis viens no Latviešu ievērojamākiem teātra spēkiem – Mārtiņš Stīnuss – Strautiņš. Jau Alunāna laikā nelaiķis piedalījās pie Rīgas Latv. teātra, ātri attīstīdamies savā gaitā. Viņa talants tomēr vislielāko pilnību sasniedza, kad režisors Rode –Ebeliņš uzņēmās Rīgas Latviešu teātra vadību. Zem nopietnās un stingrās skolas viņš arvien vairāk ieguva pelnītās uzslavas un kļuva minētai skatuvei par ievērojamu spēku. Viņa galvenās lomas bija mīļotāji un bonvivāni. Nevien valdzinoša bij nelaiķa sirsnība un nevaldāmais spars uz skatuves, arī ārēji viņš bij apdāvināts ar ļoti skaistu augumu un grācija bij viņa lomu galvenākā iezīme. Netrūka brīžiem arī bezbēdīga humora un pārgalvības. Īsi priekš Rode –Ebeliņa aiziešanas Stīnuss sanāca asā ķildā ar režisoru, un sekas bij, ka Stīnuss atstāja Rīgas Latv. teātri uz visiem laikiem. Tomēr aktiera spēles kaislība viņu aizvien vēl spieda nodarboties ar teātri. Viņš sarīkoja daudz privātizrāžu Rīgā un viesu izrādes uz laukiem, pastāvīgi ap sevi pulcinādams jaunus, apdāvinātus spēkus un izrādīdams tikai lugas ar literārisku vērtību. 1895. gadā Stīnuss noīrēja pilsētas Torņakalna parku un turienes lielajā teātra namā pa vasaras laiku sarīkoja krietnas izrādes, zem viņa paša un Aleksandra Freimaņa režijas. Lomās nelaiķis uzstājās diezgan maz; dzīvē dažādus raibumus piedzīvojis, viņš bij kļuvis stipri nervozs, un šī nervozitāte, arvien vairāk pieņemdamās, traucēja spēli. Vēlāk viņš uzcēla vasaras teātri Siguldā, kur cerēja lielas lietas. Bet šās cerības maz piepildījās, mazākais, priekš viņa, jo jau pēc pirmās izrādes Siguldā viņam bij jāatsakās no dzīves baudas – viņa nervozitāte pieņēma visaugstāko mēru, kurai tad vēl pievienojās trieka un nespēks, kas piespieda to vairāk kā gadu palikt gultā, ciešot lielākās sāpes, līdz nāve nāca viņu atsvabināt.

R.Siguldietis

„Vārds”, nr. 118, 16. 10.,1901.

No Siguldas .

Šejienes draudzes kapos ceturtdien, 18. oktobrī, guldināja uz mūža dusu vienu no vecākiem latviešu skatuves darbiniekiem Mārtiņu Stīnusu (Strautiņu). Pie kapa runāja Siguldas draudzes skolotājs Lindes kungs, izpildīdams mācītāja vietu, kurš nebija atnācis. Pēc tam pie kapa kopiņas runāja bijušā Arkādijas teātra aktieris J.Bankevica kungs, cildinādams viņa nopelnus latv. teātra mākslas laukā un nolika uz kapa krāšņu vaiņagu. Pavadītāju bij ieradies ļoti maz.

„Vārds”, nr. 130, 1.11. 1901.

[…] Stīnuss pie Rīgas Latv. biedrības bija saistījies jau Alunāna laikā, un bija viens no sekmīgākajiem Ebelinga mācekļiem. Viņš tēloja varoņus mīlētājus. Nelaiķa mākslenieka šķiras apziņa bij visai attīstījusies, tādēļ tas arī sanāca naidā ar teātra komiteju un no Latviešu biedrības skatuves atstājās. Viņa cīņas pie aktieru šķiras apstākļu uzlabošanas nav palikušas bez sekmēm, lai gan panākumus viņam pašam nebija lemts baudīt. Savā laikā M.Stīnuss arī nodibināja Rīgā Arkadijas latviešu vasaras teātri, kurš vēlāk pārgāja Jurjāna vadībā. Teātrs pastāvēja tikai īsu laiciņu, jo pilsētas valde, kā zināms, lika Arkadijas teātra ēku noplēst. Vispēdīgi nelaiķis piedalījās pie vasaras teātra dibināšanas Siguldā. Vieglu dusu viņa pīšļiem!

es

„Dienas Lapa”, nr.238, 1901.

Vairāki cilvēki, piemēram, piemēram, Ģederts Pūcītis-Eilenbergs un Kārlis Brīvnieks, zināja stāstīt, ka V.Egliņa-Nāra savas skatuves gaitas sākusi kā koriste Rīgas Latviešu teātrī. Viņas dzīves stāstā esot iejaukts vecākās paaudzes aktieris Mārtiņš Stīnuss, kas miris jau 1901. gadā, tā ka es viņu vairs netiku redzējis. Mārtiņš Stīnuss bija turīgāks par citiem aktieriem. 1895. gadā viņš uzcēlis vasaras teātri Arkādijas parkā [Rīgā]. Mārtiņš Stīnuss bijis dedzīgs V.Egliņas-Nāras pielūdzējs. 1900. gadā viņš tai uzcēlis vasaras teātri Siguldā un arī to nosaucis par Arkādiju. Šai Siguldas vasaras teātrī varējuši saiet līdz 800 skatītāju. Vasarā publikas netrūcis.

Amtmanis-Briedītis, A. Pretim saulei. – R., 1963, 37.

Brencis un Žvingulis

Žv. Jau [1901.gada] 11. oktobrī Elzai [Allunan] sekoja nāvē viņas vecākais amata biedris, aktiers un teātra vadons Mārtiņš Stīnus, savā laikā apdāvināts un straujš mākslenieks, kas savu aktiera gaitu uzsāka pie Rīgas Latviešu skatuves vēl tajos laikos, kad Ādolfs Alunāns tai bija par vadoni.

Br. Tu sacīji, ka Stīnus bijis arī teātra vadons?

Žv. Jā, un sevišķi kā tāds viņš strādāja visiem ļauniem apstākļiem par spīti ar pie mums reti piedzīvotu sparību. Stīnum, kam sākumā trūka visa vajadzīgā kapitāla lielākiem uzņēmumiem, tomēr izdevās Rīgā, „Arkādijas” parkā, nodibināt pirmo vasaras teātri un kam, tas bija galvenākā lieta, apgādāt teicamus, pa daļai pat krietnus spēkus.

Br. Tiešām, darbs, kas pelna atzinību.

Žv. Tomēr, šāds darbs vienmēr uzbudinājošs un rūpju pilns, ar laiku sabojā galīgi nervus.

Br. Jā, jā, atceros dzirdējis: arī Stīnus sāka slimot ar jo bīstamu nervu kaiti.

Žv. Tā bij. Bet, tā sakot, jav ar vienu kāju kapā stāvēdams, Stīnus tomēr paspēja Siguldā uzcelt diezgan patīkamu vasaras teātra ēku. Drīz pēc tam, 18. oktobrī, nelaimīgo censoni guldināja Siguldas kapos.

Ādolfa Alunāna Zobgala kalendārs 1903. gadam. Jelgavā, 1902, 85.