Jānis Rozentāls

ROZENTĀLS, Janis (18.03.1866 – 26.12.1916) – izcils latviešu gleznotājs, grafiķis, mākslas kritiķis, viens no nacionālās glezniecības skolas pamatlicējiem. Siguldā pavadījis vairākas vasaras; šeit, sākot ar 1890, attīstījis savu ainavas glezniecības prasmi.

Dzimis Saldus pag. Bebros. Pirmās profesionālās iemaņas apguvis daiļkrāsotāju vidē un Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā. Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā (1888 – 1894), darbojies latviešu mākslinieku apvienībā "Rūķis". Strādājis par pedagogu V. Blūma un Rīgas pilsētas mākslas skolā, vadījis privātu mākslas studiju (1906 - 1910). Ar publikācijām periodikā veicinājis latviešu estētiskās domas un mākslas kritikas attīstību. Miris Somijā, 1920 pārapbedīts Rīgā.

J. Rozentāls gleznojis portretus, sadzīves žanra ainas, simboliskas kompozīcijas, ainavas, altārgleznas, darbojies monumentālajā un lietišķajā mākslā un stājgrafikā. J. Rozentāls bija viens no pirmajiem, kas 20. gs. beigās glezniecībā precīzi un tieši sāka atainot tautas dzīvi. Pazīstami viņa darbi ir: „Pašportrets”, „Agrs pavasaris Kurzemē”, „Uz lieveņa”, „Veļas mazgātājas”, „Princese un pērtiķis”, „P. Federa portrets”, „Zem pīlādža”, „R. Blaumaņa portrets”, „Sigulda pavasarī”, „Ģimene Siguldā”.


J.Rozentāls. Pavasaris Siguldā. 1913. Fragm.


J.Rozentāls. Ģimene Siguldā. 1913.

Darbā „Pavasara diena Siguldā” (1913) redzam Kurzemē atveidotajam nostūrim (darbā „Agrs pavasaris Kurzemē”) līdzīgu dabas fragmentu, kura iespaidu arī nosaka līkumots strauts un ietverošie atsevišķie plaukstošie kociņi, tajā laikā kad šai vietā raksturīgiem augstiem uzkalniem atvēlēta tikai fona funkcija. Redzams, ka Siguldas dabas romantiskais savdabīgums mākslinieku neaizrauj. Tas redzams arī studijā „Gaujas leja”, kur viņš pievēršas Gaujas ūdeņu tēlošanai. Darbu veidojot, viņš izmanto tādu skatupunktu, kas ļauj skatītājam spriest par Gaujas ūdeņu plašumu un par gaisa perspektīvas meistarīgu atveidojumu, bet neļauj saredzēt upei raksturīgo stāvo, gleznaino krastu savdabību. Šī vēlme ignorēt daļā vietējās sabiedrības pastāvošo Siguldas ainavas apjūsmojumu, liekas, ir „Rūķa” estētikas ieaudzināta un vērojama ne tikai Rozentāla, bet arī Purvīša to gadu darbos. [140.-141.]

Kas attiecas uz Rozentāla ar simbolisma tematiku saistītām gleznām, kurās mājo mitoloģiskas būtnes, tad ir nenoliedzams, ka, radot tām atbilstošu vidi, mākslinieks tur izmanto Siguldā gūtos iespaidus un tos ar impresionistisku vieglumu realizē. [141.-142.]

Kačalova, T. Latviešu ainavas glezniecība gadsimtu mijā. R., 2004.

Rozentāls bija cilvēks ar stingru un nelokāmu, bet piemīlīgu raksturu, personība zelta sirds dzelzs ietvarā, kas nemīl liekulību, sentimentalitāti, kaprīzu gražošanos vai dižošanos. Mākslinieks bija īsts darba rūķis un katru dzīves stundu darīja pilnskanīgāku. Vienmēr viņš bija labā omā, allaž dzīvespriecīgs epikūrietis ar vīpsnājošu humoru, mūžam apgarots, trauksmains mākslas entuziasts.

Bērziņš, A. Pazīstamas sejas., R., I sējums, 1944-1947., 73.

1890. gada vasarā Rozentāls kopā ar vienu no saviem studiju biedriem – Staņislavu Birnbaumu devās uz dzimto pusi. Birnbaums bija viņu uzaicinājis ciemoties pie saviem vecākiem Lielstraupē. Interesantākais sākās tad, kad Lielstraupē ieradās vecmeistars Jūlijs Feders un radās kopīga ideja sēsties laivā un braukt pa Gaujas straumi līdz Siguldai. [..]

Pats Rozentāls no Pēterburgas raksta Pēterim Ozoliņam: „Kādā jaukā rītā peldēja laiviņa ar astoņiem priecīgiem cilvēkiem pa Gauju lejup uz trīspadsmit verstu attālo Siguldu. Mēs braucām dziedādami un spēlēdami caur Tēvijas krāšņāko vietu. Pienāca vakars, un Siguldas mūrus vēl apzeltīja pēdējie stari, kad mūsu laiviņa pie malas slīdēja. Mana sirds sāka Tēvijas un cilvēku mīlestībā no jauna jo dzīvi kustēties. Šī jaukā dieva zemīte reiz bija mūsu brīvu senču īpašums, un tur stāv šīs brīvības laupītāju pils drupas kā drūmas liecinieces no tumšajiem dzelzs laikiem.”

Gaujas krastos pavadītais laiks bijis tik spirdzinošs pēc garās mācību ziemas un visām likstām, ka Rozentālam nemaz negribējās braukt uz Rīgu vai Saldu, viņš steidzās atpakaļ uz Pēterburgu, lai atkal ķertos pie darba. [53.]

Kopā ar Purvīti un Valteru tovasar (1895) Rozentāls ir uzturējies Siguldā; tur laikam vecmeistara Federa ietekmē viņam kā gleznotājam vienmēr paticis gleznot, Siguldas ainavas rosinājušas uz darbu. Rozentālam mūža gājumā sakrājās daudz Siguldas ainavu un tās pieder pie labākā, ko mākslinieks sasniedzis šinī žanrā. [79.]

Viena no iemīļotākajām studiju vietām Janim Rozentālam bija gleznainā Siguldas apkaime. Turp viņam patika izbraukt, satikties ar draugiem Grīnbergiem, klaiņot pa kalniem un gravām, gar Gaujas krastiem. Tā radās „Siguldas ainava”, ārkārtīgi smalki konkrēts darbs, kurā kā dzīva jūtama mūsu lielā mākslinieka klātbūtne. [214.]

Nu pienācis tas laiks (1913), kad vismaz daļu senāko pienākumu var atlikt malā. Var mierīgu prātu paņemt krāsu kasti, audeklus un izbraukt uz ilgāku laiku kaut kur studijās uz Siguldu vai Kurzemes jūrmalu. Šis mierīgo pārdomu un paškoncentrēšanās laiks saistīts ar diviem lieliskiem darbiem – „Gaujas leja” un „Pavasara ainava Siguldā”, ko var uzskatīt par gadiem ilgstošu studiju un nepārejošas jūsmas rezultātu, krāšņu veltījumu šim Latvijas dabas skaistajam stūrītim. [223.-224.]

Stankevičs, A. Pēc pirmajiem cīruļiem. R., 1981.

Jaņa Rozentāla vēstule nezināmai personai, 25.06. 1890, Siguldā

No Straupes atbraucu priekš kādām nedēļām šeit, Vidzemes Šveicē. Mans nodoms bija paciemoties kādas nedēļas pie Federu famīlijas (gleznotāja J. Federa braļa Aleksandra ģimenes) iz Pēterpils, kura šeit uz vasaras dzīvi izbraukusi, un pie kam kādas studijas pēc šejienes dabas jaukumiem izstrādāt.

Es ieīrējos vienās zemnieku mājās – pats uz savu roku uz trīs nedēļām, jo man negribējās Federu viesmīlību par daudz izlietot, un kāpaļājam tagad ar jauno Federu cauru dienu pa klintīm un gravām. Es tev nudien varu sacīt, ka nudien paradīzē nevar būt jaukāka dzīve kā man te.

Saulainās dienās dzīvojam, kā jau teicu, pa lauku un mēģinām ar savām pindzelēm uz audekla notvert uz audekla gabaliņiem cik necik no tā, ko sirds, acis un ausis klusi apbrīno, un pie lietaina laika mūsu skaistās burves iebur sauli zemajās istabās un pacildina tajās sirdis ar jaukām skaņām. Bet lai nu paliek šī muzikālā, dramatiskā un malēriski arhitektoniskā famīlija, jo ārā ir jauks laiks.

Ezeriņa, R. (red.) Dzīves palete: Jāņa Rozentāla sarakste. R.., 1997. 60.-61.

Sagatavoja Dāvis Braučs