Jānis Norvilis

NORVILIS, Jānis (25. 01. 1906 – 08. 09. 1994) – latviešu komponists. Dzimis Praulienas pagasta Vecsētās dzirnavnieka ģimenē. Mūziku mācījies sākumā pie A. Kalniņa, no 1922 – 1930 – Latvijas konservatorijā. Kompozīcijas teoriju mācījies pie prof. J.Vītola, klavieru spēli pie A. Dauguļa, diriģēšanu pie E. Kupera un G. Šnēfogta. No 1927 – 1928 mūzikas skolotājs Pļaviņās, no 1928 – 1935 dziedāšanas skolotājs, kora un orķestra vadītājs Rīgas apr. vidusskolā Siguldā (vēlāk pārdēvētā par Siguldas ģimnāziju. Vadījis arī jaukto kori Siguldā. Bijis Siguldas Dziesmu dienu virsdiriģents. No 1936 dzīvojis Rīgā, darbojies kā komponists un kordiriģents (vadījis Zemnieku Savienības kori „Zemes spēks” u. c.). Sacerējis plašu skaņdarbu klāstu, īpaši daudz kora dziesmu. Tām ierosmes smēlies latviešu tautas melodijās, šai ziņā sekodams E.Melngaiļa principiem. Viņa kora dziesmās dominē nacionāli patriotiski motīvi, arī romantika. Pazīstamākās no tām ir „Vakara junda” („Svēts mantojums”), kas sacerēta Siguldā; to pirmoreiz esot izpildījis Siguldas ģimnāzijas koris; „Daugav’ abas malas” (Raiņa „Mūsu zeme”). No instrumentālajiem skaņdarbiem minami simfonija „Lietus”, „Bāru dziesma” (orķestrim ar kori), „Mazurka” (orķestrim), mūzika filmām „Sirmā Rīga” un „Zem baltzaļā karoga”, uzvedumam „Senču kāzas” un citiem, „Mazpulku deja”, marši, kantāte 15. maija uzvedumam „Tev mūžam dzīvot, Latvija”, kā arī kamermūzika, mūzika stīgu kvartetam, ērģeļmūzika.

Latvijā Norvilis kā viens no pirmajiem sācis kopt kokļu spēli (mazpulkos, dievturos) un nodibinājis kokļu orķestri.

1944.g. devies trimdā uz Vāciju, dzīvojis Blombergas bēgļu nometnē un vadījis nometnes latviešu kori. 1950. gadu sākumā pārcēlies uz Kanādu. Lielāko daļu trimdas laika nodzīvojis Kičenerā (Kitchener), Ontario provincē, ap 120 km uz rietumiem no lielā Kanādas latviešu centra Toronto, strādādams turienes draudzes baznīcā par ērģelnieku un koru diriģentu. Blakus maizes darbam rosīgi piedalījies trimdas latviešu mūzikas dzīvē. Bijis pirmo piecu Kanādas latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. (1953 – 1970). No 1962 līdz 1967 bijis latviešu koru biedrības Kanādā priekšsēdētājs. Trimdā sacerējis operu „Kurbads”.

„Norvilis latviešu kormūzikā izceļas arī kā viens no raženākajiem skaņražiem, šai ziņā cieši sekodams saviem tiešākajiem priekštečiem Melngailim un Graubiņam”1

1 Bērzkalns, V. Latviešu Dziesmu svētku vēsture – „Grāmatu Draugs”, 1965, 518. lpp.)

Apvienotais koris sumina savu diriģentu

Latvijas Tautas Universitātes Siguldas nodaļas un b-bas „Vidzemes Šveice” apvienotais koris 25. janvārī Rīgas apriņķa ģimnāzijas telpās sarīkoja slēgtu tējas vakaru, veltītu savam iecienītam diriģentam brīvmāksliniekam Jānim Norvilim sakarā ar viņa 25. dzimšanas dienu.

Slēgtās svinības sākās ar pāris braši atskaņotām kora dziesmām jubilāra vadībā. L.T.U. Siguldas nod. vadītājs dir. M. Kaulēns īsā uzrunā atzīmēja latvju tautas dziesmas gaitas, uzsverot brīvm. Norviļa lielos nopelnus latvju tautas dziesmas popularizēšanā un teicamos panākumus spēcīga kora radīšanā Siguldā, kas savukārt veido un ceļ Siguldas sabiedrisko dzīvi. Kā atzinības zīmi par gūtiem panākumiem kora vārdā brīvm. Norvilim pasniedza sudrabā kaltu taktszizli. Kāda maza meitenīte pasniedza ādas portfeli. Koris un nedaudzie viesi jubilāru sumināja ar ilgiem aplausiem un dziesmu „Dievs, dod tautas darbiniekiem”. Pie glīti klātā tējas galda turpinājās dziesmas un runas. Jubilāra priekšā milzīgs kliņģeris 25 svecēm vidū. Pilsētas galva Dr. Rubins pēc humora pilnas runas paziņoja, ka arī pilsētas dome novērtējusi diriģenta Norviļa nopelnus, uzņemdama budžetā 300 Ls. L.T.U. Siguldas nodaļas kora diriģentam. Asprātīgu jubilāra biogrāfiju sniedza Dr. M. Kaulēns.

Dziesmās, dziļā jautrībā un sirsnībā slēgtās svinības ieilga līdz vēlai rīta stundai.

„Vidzemes Šveice”, nr. 2, 1.02. 1931.

Problemātiskākas toties jau dažas tā laikmeta nodevas, ko atstājis Jānis Norvilis (dz. 1906), nākošais IX [Dziesmu] svētku jaunais autors. Pabeidzis L[atvijas] K[onservatorijas] kompozīcijas, diriģēšanas un klavieru nodaļas, Norvilis rosīgi darbojās Rīgā gan kā kordiriģents (vadot Zemnieku savienības kori Zemes spēks), gan kā komponists. Jau ātri viņš guva ievērību ar skanīgiem tautas dziesmu apstrādājumiem un plašākām cikla kompozīcijām ar kāda atsevišķa tautasdziesmas žanra tematiku (Gani, Pādes dziesmas).

Līdzās tam ap IX [Dziesmu] svētku laiku repertuārā sāka parādīties arī Norviļa oriģināldziesmas, kas jau pašā sākumā tiecās it kā divos virzienos. Kamēr vienā daļā – kā, piemēram, IX [Dziesmu] svētku pirmajā krājumā iespiestajos Jāņos 1927 – Norvilis turpina latvju kordziesmas labākās tradīcijas, otrā daļā bija vērojama populārāka pieeja – vieglāka technika, vienkāršas, dažkārt pat diezgan elementāras harmonijas un ērtas, viegli līpošas melodijas. Šāds darbs bija, piemēram, jauktam korim sacerētā Dziesmu kalnā, ko sākumā pat uzņēma IX [Dziesmu] svētku programmā, bet vēl skaļākus masu aplausus saņēmušas tādas Norviļa dziesmas kā Daugaviņa puto balti un Daugav’ abas malas (Raiņa Mūsu zeme).

Šīs dziesmas latviešu kormūziku neveda tālāk, un bez problemātiskās muzikālās kvalitātes tās radījušas arī kādu plaisu iepretim to nopietnajiem, dziļi nacionālajiem tekstiem. Maz ticams, ka Norvilis, dodams tādus latviskas izteiksmes un noskaņu bagātus darbus, kā jau pieminētos Jāņus vai Pādes dziesmas, nebūtu sapratis risku, kādu viņš pasāka ar pārējo, vieglo dziesmu publicēšanu; tāpat grūti iedomāties, kas bijuši šīs aistētiskās divkosības īstenie cēloņi.

Laimīgā kārtā – apstākļu maiņā – vēlākā Norviļa daiļrade toties kļuva atkal viengabalaināka, reizē attīstoties arī spēcīgai individuālai valodai, un jāsaka, ka trimdā, īpaši Kanādā, komponētajos darbos (kā, piemēram, Zāļu dienā 1916, Daugavas laiviniekā, Trimdiniekā, Divās lūgšanās u.c.) Norviļa mākslinieciskais (un nacionālais) credo ir jau tik spēcīgs, ka pārliecina mūs bez jebkādas vilcināšanās vai šaubām. Blakus tam Norvilis latvju kormūzikā izceļas arī kā viens no raženākajiem skaņražiem, šai ziņā cieši sekodams saviem tiešākajiem priekštečiem Melngailim un Graubiņam.

IX dziesmu svētkos dziedātās Norviļa dziesmas Kam drosme ir un 15. maija dziesma (abas jauktam korim) stāv vēl it kā vidū starp abām pieminētajām grupām. Pirmā no tām komponēta, izlietojot kādas prezidenta Ulmaņa runas tekstu, 1937. gada 26. jūlijā, un jau drīz pēc tam sākās tās slavas ceļš. Bet līdz galīgai redakcijai Norvilis dziesmu vēl laboja – pat pēdējā mirklī, kad kori jau bij sākuši iestudēt to dziesmu svētkiem. Šāda jau publicēta skaņdarba rediģēšana liecina par problēmām, kādas komponistam bija radījis teksts, kurā trūka kompozīcijai vitālāko pamatelementu. Kā iekausēt tekstu noapaļotā ielogā, kā pārliecināt klausītāju tīri muzikāli, ja pēdējam tas vispirms asociējas ar publisku runu? Trūka arī precedenta, vismaz latviešu mūzikā.

Par spīti šķēršļiem, Norvilim savu uzdevumu tomēr izdevās atrisināt diezgan laimīgi. No visas runas izvēlēdamies īsu fragmentu ar diviem atšķirīgākiem posmiem, viņš izvēlēto tekstu pakļāvis zīmīgam ritmiskam plūdumam, ar ko galvenie formas šķēršļi bija pārvarēti. Tāpat saturīga ir dziesmas melodika un harmoniskā apdare, sevišķi malējās daļās. Bālāka palikusi vienīgi šīs dziesmas vidus daļa, par ko, piemēram , Cīrulis Daugavā uzmanīgi piebilda, ka „tā prasās mazliet kompaktāku harmoniju, cildenāku muzikālo iztēli”, bet to līdzsvaro reprīzē panāktais dinamiskais kāpinājums, un beidzot šī dziesma savu mērķi sasniedz.

V. Bērzkalns. Latviešu Dziesmu svētku vēsture. „Grāmatu Draugs”, 1965, 517. – 518.


Pasaules Brīvo Latviešu apvienības Goda balvu Jānim Norvilim pasniedz dzejniece Inta Purva. Kičenera, Ontario, Kanādā, 1991. g. 18. novembris.