Kārlis Kasparsons

KASPARSONS, Kārlis (14.10.1865 – 23.01.1962) – latviešu izglītības darbinieks, ārsts, filologs, publicējies ar pseidonīmu K. Siguldiets. Pirmais Latvijas Republikas izglītības ministrs (1918 – 1920). Dzimis Siguldas pag. Vējakrogā . No 1887 – 1901 Tērbatas universitātē īsu laiku studējis teoloģiju, pēc tam filoloģiju, dabaszinātnes un medicīnu, pabeidzot abas pēdējās fakultātes. Kopā ar Aleksandru Daugi, Eduardu Veidenbaumu, Pēteri Pīpkalēju nodibināja literāri zinātnisku studentu biedrību „Pīpkalonija”, kas izdeva rakstu krājumu „Pūrs” (I – III, 1891 – 1893), kurā pirmo reizi tika sludinātas Jaunās strāvas idejas. Sākot ar 1890. gadiem, K. Kasparsona raksti parādījušies laikr. „Dienas Lapa”, žurnālos „Austrums”, „Izglītība”, „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, „Psiholoģiski pētījumi” u.c. Strādājis arī pie Latviešu Konversācijas vārdnīcas sagatavošanas.

1897 K. Kasparsonu kopā ar 87 citiem jaunstrāvniekiem apvainoja revolucionārā darbībā un piesprieda 2 nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī. Kopš 1902 K. Kasparsons dzīvoja Rīgā, kā ārsts piedalīdamies gan kultūras, gan saimnieciskos pasākumos. Viņam bijusi ievērojama loma Latvijas valsts pirmajos pastāvēšanas gados. Kasparsons bijis Latvijas Tautas padomes loceklis (no latviešu radikāldemokrātiskās partijas), Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts, Lāčplēša ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis, kā arī pirmais Latvijas republikas izglītības ministrs. 1918. g. beigās Kasparsons (vienīgais no Latvijas valdības ministriem, kurš tika apcietināts) čekas pratināšanas (vai arī tās draudu) iespaidā mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc tam, kad K. Kasparsons bija parakstījis iesniegumu par izstāšanos no Ulmaņa valdības, ar P. Stučkas akceptu viņš tika atbrīvots no apcietinājuma.

Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem K. Kasparsons no jauna aktīvi iesaistās Latvijas izglītības sistēmas izveidošanā. Īpaši lieli ir viņa nopelni Latvijas Universitātes nodibināšanā.

K. Kasparsonam bija raksturīga plaša erudīcija, enciklopēdiskas zināšanas daudzās zinātņu nozarēs – ne tikai medicīnā, bet arī valodniecībā, psiholoģijā, mitoloģijā u.c. Īpaši nozīmīgs viņa devums medicīnas terminoloģijas izstrādāšanā latviešu valodā.

1944 K. Kasparsons atstāj Latviju. Viņš miris 1962 Kopenhāgenā, Tīstades nometnē.

Lit.: Zeiferts, T. Dr. Kārlis Kasparsons - „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, nr. 8, 1925.

Piemiņas vārdi pirmajam Latvijas izglītības ministram

Kopenhāgenā, Tīstades nometnē savā 97. mūža gadā miris Dr. Kārlis Kasparsons, kas bija pirmais Latvijas izglītības ministrs un izcils zinātnieks daudzās nozarēs. Viņš bija garīgi možs līdz pat pēdējiem dzīves gadiem, un laiku pa laikam strādāja gar savu lielo pētījumu par baltu valodu sakariem ar ilīriešiem. Šai jautājumā K. Kasparsona pētījumi ir plaši pazīstami starptautiski.

[…] Beidzis studijas, Kasparsons strādāja par ārstu Rīgā un, tiklīdz nodibinājās Latvijas valsts, viņš pieteicās tās darbā, uzņemdamies izglītības resora vadību. Kad Latvijai jau pirmajos neatkarības mēnešos bija jāpārcieš boļševiku uzbrukumus, Kasparsons izšķīrās palikt Rīgā, apzinādamies, ka var droši atbildēt par visiem saviem darbiem. Boļševiki viņu kā vienīgo rokā dabūjamo jaunās valsts ministru apcietināja un spīdzināja čekā tik nežēlīgi, ka sagūstītais pats mēģināja darīt galu savām mokām. Mēģinājums bija nesekmīgs, un, boļševikiem atkāpjoties, Kasparsons izkļuva brīvībā, lai vēl ilgus gadus ziedotu savas tautas kultūras darbam.

K. Kasparsons bija Tautas padomes, Satversmes sapulces un pirmās Saeimas loceklis. Saeimā viņš kandidēja no Arveda Berga frakcijas, viņa kreisās novirzes laiks bija pārdzīvots. Lieli ir Kasparsona nopelni Latvijas universitātes nodibināšanā un izveidošanā. Būdams toreiz izglītības ministrs, Kasparsons veltīja visu savu sirdsdedzi, lai latviešu tautai rastos akadēmiska mācību iestāde ar augstu līmeni.

Universitāte vēlāk pienācīgi novērtēja šo Kasparsona ieguldījumu tās pamatos, piešķirdama viņam goda doktora gradu un ievēlēdama par savu goda biedru. Kasparsons ir arī Upsalas universitātes goda doktors.

Kārlis Kasparsons bija ne tikai izcils dabzinātnieks un mediķis, viņam bija krietna erudīcija arī valodniecībā, psīcholoģijā un citās gara zinātņu nozarēs. Valodniecībā visi tie, kas starptautiskajā zinātņu literatūrā kavējas pie ilīriešiem, šīs maz pētītās indoeiropiešu tautas, kas ātri pazudusi no vēstures skatuves, vienmēr atsaucas uz Kasparsona pētījumiem. Psīcholoģijā viņš izstrādāja latvisku terminoloģiju.

Kasparsona jaunība iekrita tajā laikā, kad latviešu tautā bija milzīgas zināšanu slāpes, bet ļoti maz labi sagatavotu zinātņu darbinieku. Laikmets un tautas vajadzības prasīja apbruņoties ar enciklopēdiskām zināšanām, un tādas Kasparsons pārpilnam savāca savā darbīgajā dzīves gaitā, iedams tālāk pa mūsu pirmo enciklopēdistu – tautas atmodas darbinieku iesākto ceļu.

Kasparsona mirstīgās atliekas 1. februārī izvadīja no Tīstades nometnes uz Olborgas kremētavu. Pelnu urnu pēc tam apbedīs Bispjebergas kapos Kopenhāgenā. Kad Latvija būs atkal reiz brīva, šo pelnu urnu gaidīs atpakaļ Latvijas zeme, no kuras Kasparsons bija izaudzis, nesdams sevī zemnieka kritisko prātu un lielās zināšanu alkas.

J. A. – „Londonas Avīze”, 2.02., 1962

Kārlis Kasparsons. Atceres

Kad 1865. g. ieraudzīju pasaules gaismu, bija jau atausis nacionālās atmodas rīts. Pusaudzis būdams, dzirdēju tēvu stāstām, ar kādu sajūsmu viņi toreiz lasījuši „Pēterburgas Avīzes” un „Dundurus”1. Ar tādu pat sajūsmu vēlāk kā ģimnāzists lasīju Kronvalda „Nationale Bestrebungen”. Vasaras un ziemas brīvlaikā vācu no tautas mutes papildinājumus Ulmaņa vārdnīcai2 un vietvārdus. Kopā ar draugu kādā ziedoņa rītā no Rīgas devāmies skatīt Staburagu – nacionālā likteņa simbolu. Tas mums bija svētceļojums. Par Staburagu uzrakstīju garu dzeju, tik romantisku, ka kautrējos par to pat ieminēties.

Viengabalains, nesaskaldīts valdīja un jūsmināja nacionālais gars divdesmit gadus ilgā laikmetā. Irdināt šo viengabalainumu sāka „Dienas Lapa” Bergmaņa vadībā. Tomēr sākumā maz ko tai izdevās nodrupināt.

[Par studentu-korporeļu3 dzīvesveidu Tērbatā 1890. gados]:

Drīz vien bija jāpiedzīvo, ka letoņi4 bija paguvuši pārņemt visas vācu korporāciju tradīcijas, labās un nelabās. Imponēja biežie rapieru dueļi ar vācu korporeļiem, kur visiem „fukšiem”5 pēc rindas bija jābūt klāt. Te izpaudās sensenais antagonisms ar vāciem. Tikai brīnījos par vienu otru divkauju pašu letoņu starpā. Nepatika tas, ka „fukšiem” pēc rindas līdz vēlai naktij vai pat rītam bija jābūt par krodziniekiem visiem tiem, kam patika Trimpum6 ziedot. Par visu patēriņu dežurantam bija jānorēķinās ar oldermani7, bet atpakaļ iekasēt no daudziem tērētājiem nebij iespējams. Te sanāca pusgadā liela piemaksa. Tomēr visļaunākais bija kas cits. Kad ierados korporācijā, es alkoholu nekādā veidā vēl nebiju pie mutes licis. Iemesls tam bija riebums, ko rada dzēruma ainas, kādās man – krogū izaugušam – bieži vien gadījās noskatīties. Ar metodēm, ko bija pārņēmuši no vācu korporeļiem, spieda iepazīties ar alkoholu. Komeršā8 pašās pusgada beigās šie spiedieni sasniedza tādu pakāpi, ka noveda mani tikpat kā nesamaņā. Man pietika. Palikšanas vairs nebij. No kārtējās maksas un piemaksas es dezillizionēts9 vairs negāju turp. Paliku par „mežoni”, „vildoni”, kā korporeļi saukāja nekorporeļus.

[Par studentu biedrības „Pīpkalonija” dibināšanu un darbību]

Ieradās Kauliņš studēt klasisko filozofiju. Iedraudzējāmies. Ikdienas sēdējām blakus, klausoties filoloģiskās un filozofiskās lekcijas, arī par dogmātiku un ētiku, darvinismu un animismu, mākslas un literatūras vēsturi. Un rakņājāmies pa brīnum bagāto universitātes bibliotēku. Visi profesori, izņemot krievu literatūras, bija vācieši.

Satiekoties ar citiem latviešiem – nekorporeļiem – gadījās, ka grupa teologu ierosināja dibināt „ Literāri zinātnisku latviešu studentu sabiedrību” pēc to sabiedrību parauga, kādas jau bija cittautiešiem nekorporeļiem. Dabūja atļauju. Pirmajā sastāvā bez mums, abiem filologiem, bija teologs Ērmanis, Ozoliņš, Pavasars, Stāmers, Ūdris, Mediņš, Krumbergs, Liepiņš un veterinārārsts Dreimanis. Drīz pienāca klāt vēstures students Dauge, jurists Veidenbaums, teologs Pīpkalējs, salīdzināmās valodniecības students Kovaļevskis, mediķi Alksnis, Bērziņš, Buševics, Bušs, Ekšteins, Neibergs, Puče, Roziņš, Šteinbergs, Vītols un veterināri Atrēns, Bērziņš, Hertels, Pauls un Veiss (vēlāk mediķis).

Sanāca reizi nedēļā sestdienas vakaros. Ikreiz bija kādam jāuzņemas referāts. Pēc referāta pārrunas un dziedāšana Ērmaņa, Pavasara, Ūdra vadībā. Dziedājām visvairāk tautas dziesmas. Atļauts bija tikai alus, viena pudele uz personu pa visu vakaru. Visi stiprie dzērieni bija aizliegti. Gars bija visgarām stingri nacionāls. Visi cītīgi strādāja katrs savā nozarē. Veidenbaums šad un tad nolasīja kādu Horāca10 odu veiklā tulkojumā. Ka viņam bija arī krājums oriģināldzejoļu, to mēs neviens nezinājām. Tikai pēc viņa agrās nāves to atrada tuvinieki. Viņš bija kautrējies šos dzejoļus nolasīt mūsu referātu vakaros. Kādu daļu no referātiem vēlāk publicēja „Pūrā”. Man uzdeva to rediģēt. Mūsu korporeļi mūs saukāja par „ pīpkaloņiem”. Motīvs bij tas, ka mūsu teologa Pīpkalēja uzvalks nemaz neatbilda korporācijas prasībām. Pīpkalēja tēvs bija mazturīgs Rīgas nomaļnieks11, un dēla iztika bija ļoti trūcīga.

„Ceļa Zīmes”, 1955, nr. 26

1 Satīrisku literāru darbu krājums (almanahs). Iznāca Pēterburgā no 1875 – 1878. Izdeva apgāds „Burtnieks”, sastādītājs P. Gūtmanis, idejiskais vadītājs Auseklis
2 Ulmann, K. Lettisches Wörterbuch, 2 Bde, R. 1872 – 1880
3 Korporelis – studentu korporācijas loceklis; korporācija – studentu savienība
4 Korporācijas „Letonija” biedri
5 Pirmā kursa studenti, kas vēl nebija uzņemti korporācijās
6 Trimpus – seno baltu mitoloģijā – dzīru dievs
7 Korporācijas vadonis
8 Svinīgs korporāciju organizēts akts ar ceremonijām, dzeršanu un dziedāšanu
9 Tas ir, zaudējis ilūzijas
10 Horācijs, romiešu dzejnieks ( I gs. pr. Kr.)
11 Rīgas nomales iedzīvotājs

Fragments no skolotāja un rakstnieka Augusta Kažoka dienasgrāmatas (1891 – 1893)

[…] Piektdien aizbraucu uz Siguldu. Aizgāju pie Kasparsona, stud. phil, par nakti. Parunājāmies līdz pusnaktij. Viņš tagad veselāks. Runājāmies par sociāliem apstākļiem, zemkopībā krīze. Arī siguldieši pārdodot daudz lopu. Engels. Ursprung der Ehe, Familie und des Stattes1 . Parunājāmies, disputēdami par valodu, sevišķi par jauno adjektīvu sufiksu „-isks” – es viņam pretojos; tad par divkārtējo „s” un „š” izrunu – „konsekvence”, „septembris”, „senāts”.

Kažoks, A. Dienu grāmata, 6. sēj. – rokr., NB Reto grām. un rokr. nod., Rx 44, 1, 6, 54.

1 Pareizais F.Engelsa darba nosaukums ir „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”.

Ilggadēja Talsu slimnīcas ķirurga un slimnīcas direktora Voldemāra Ruģēna (1895 – 1983) atmiņas par Kārļa Kasparsona pašnāvības mēģinājumu 1918.

Atceros kādu interesantu atgadījumu pašās 1918. gada beigās. Valmierā tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdī nepieciešams, un aizsteidzos. Ierados cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, kurš ar nazi bija pārgriezis roku vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.

Atguvies šis cilvēks man teica: „Tagad man nav vairs ko slēpt, esmu Latvijas valdības izglītības ministrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli1. Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušajiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani aizveda uz Valmieras cietumu”. Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.

Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmajās dienās viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā, kur no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi – Kārlis Pētersons (1877 – 1926), kara komisārs. Viņam esot uzdots pārvest uz Rīgu ārstu Kasparsonu.

Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pēc viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, kurā rakstīja, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu.

Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši, kaut kur Baltezerā cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons arestēts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varēja būt brīvs.

„Latvijas Ārsts”, nr. 11, 1995, 57

1 Tagad Tallina

Dekrēts par ārsta Kārļa Kasparsona amnestēšanu

Ievērojot to, ka ārsts Kārlis Kasparsons arestēts kā Pagaidu valdības loceklis vēl iepriekš manifesta, tikko uzlabojies viņa veselības stāvoklis – iesniedzis manifestā minēto labprātīgo atsacīšanos no piederības Pagaidu valdībai un arī faktiski pēc manifesta pasludināšanas Rīgā nav tur nekādas dalības ņēmis, Latvijas Padomju valdība nolemj nodot aizmiršanai ārsta Kārļa Kasparsona uzstāšanos Ulmaņa pagaidu valdībā un viņu no tiesas un izmeklēšanas galīgi atsvabināt.

Rīgā, 1919. g. 10. februārī
Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs P. Stučka
Tieslietu komisārs F. Linde

Latvijas Sociālistiskās Padomju valdības Ziņotājs nr. 7, 1. 03. 1919

Piemiņas plāksnes atklāšana K. Kasparsonam

K. Kasparsons, Siguldas Vēja kroga rentnieka dēls, no 1925. – 1929. gadam bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks. Publicējis pētījumus bioloģijā, mitoloģijā u.c., bet īpaši sekmējis latviešu medicīnas terminoloģijas veidošanu.

Plāksnes atklāšana pie nama Elīzabetes ielā 59 notika 18. jūnijā, taču svinīga ceremonija organizēta netika, piedalījās trīs cilvēki.

Trīs goda zīmes – „Veselība”, nr. 9, 1993, 3.