Alfrēds Kalniņš

KALNIŅŠ, Alfrēds Bruno Jānis (23.08.1879 – 23.12.1951) – izcils latviešu komponists, ērģelnieks, pedagogs, mūzikas kritiķis un diriģents, latviešu nacionālās operas pamatlicējs. Jaunības gados vasaras pavadījis Siguldā, kur tapušas arī viņa pirmās solo dziesmas. Siguldā epizodiski dzīvojis arī vēlāk.

Dzimis Cēsīs. Mācījies R. Mīlmaņa proģimnāzijā (1886 – 1988), līdz 1892 – Bērzaines vācu ģimnāzijā, kur paralēli apguvis klavieru un vijoles spēli. Mācībās K. Millera – Zariņa reālskolā (1892 – 1894) iepazinies ar mūzikas literatūras pamatiem.

1894 Kalniņu ģimene pārcēlusies uz Siguldu, kur Šveices ielā 19 dzīvojusi desmit gadus (līdz 1904 – tēva nāvei). 1895 – 1897 A. Kalniņš apguvis mūziku privātā studijā pie O. Šepska. Šajā laikā Kalniņš izdevis divas klavierdarbu burtnīcas; dabas iedvesmots, sarakstījis ap desmit solo dziesmu, no kurām saglabājušās tikai „Gaujas malā” un „Pie ezera”. Pēc atgriešanās no studijām Pēterburgas konservatorijā (1897 – 1901) A. Kalniņš dzīvojis gan Rīgā, gan Siguldā. Šajā periodā (1901 – 1903) radījis ap 20 solodziesmu, tajā skaitā pazīstamo „Brīnos es”. Izdevis pirmās četras solo dziesmu burtnīcas, kas strauji kļuvušas populāras.

Tālākās A. Kalniņa dzīves, dzīves un darba vietas ir: Pērnava (1903 – 1911), Liepāja (1911 – 1915, 1919), Tērbata (1915 – 1918), Rīga (1919 – 1927), Ņujorka (1927 – 1933), Rīga (1933 – 1951). Siguldā pavadījis arī 1915. gada (Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās) un 1920. gada vasaru. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Nozīmīgākie darbi: operas „Baņuta” (1920) un „Salinieki” (1926), tautasdziesmu „Dziedot dzimu, dziedot augu” un „Es karā(i) aiziedams” apdares, solo dziesma „Brīnos es”. Darbos paustā tematika: dabas attēlojums, mīlestības lirika, dziesmas par dzimteni.

LASĪT VAIRĀK