Vilma Egliņa-Nāra

EGLIŅA-NĀRA, Vilma (īst. v. Eleonora Eglīte (1861– 16.07. 1959); dzimusi un mirusi Siguldā, apbedīta Siguldas kapos) – aktrise, režisore, dziedātāja (soprāns). Mācījusies dziedāšanu pie Vīgneru Ernesta, vēlāk pie M.Fokrotes-Krečijas. Skatuves gaitas uzsākusi Rīgas Vācu teātrī nelielās lomiņās. Dziedājusi Rīgas Latv. t-ra korī (1887–1888). Aktrises gaitas sākusi 1894 M.Stīnusa trupā, vēlāk darbojusies viņa vadītajā Arkādijas teātrī. 1900 kopā ar M.Stīnusu nodibinājusi Arkādijas teātri Siguldā, Saules ielā 4, kur vadījusi arī režijas. 1901 M.Stīnuss mirst, un kopš tā laika Egliņa-Nāra teātri vada viena. Jaunajā latv. t-rī (1902 – 04) dziedājusi soprāna partijas operās un operetēs: Gabriēla (K.Kreicera „Naktsmājas Granādā”, 1902), Margarēta (Š.Guno „Margarēta”, 1903, pirmiestud.), Rozalinda (J.Štrausa „Sikspārnis”), Leonora (Dž. Verdi „Trubadūrs”, abas 1904). Strādājusi Apollo teātrī (1906– 07); lomas: Roze Vegrē (E.Briē „Sarkanais tiesneša mētelis”), Grieta (J.Zeibolta „Trīs soļi uz laimi”, 1906), titullomas J.V.Gētes lugas „Ifigenija Tauridā” un M. Māterlinka „Monna Vanna” iestudējumos (abas 1907). Lomas Liepājas Latv.t-rī (1909 – 1910): Ofēlija, Hermione (V.Šekspīra „Hamlets” un „Ziemas pasaciņa”), Magda (G.Hauptmaņa „Nogrimušais zvans”, visas 1909); Ventspils Jaunajā t-rī (1912): Hedviga F.Šillera „Vilhelms Tells”. Pēc tam darbojusies vairākās trupās, tajā skaitā arī Valmierā (1917– 1919). Vēlāk dzīvojusi Siguldā, kur palaikam organizējusi t-ra izrādes, strādājusi kā režisore Siguldas teātrī. 1930. gados vadījusi M.Vīgneres- Grīnbergas privātās vokālās studijas operas klasi. Bija precējusies ar aktieri un režisoru Ērihu Laubertu.

(B.Gudriķe. Egliņa-Nāra Vilma. Grām.: Teātris un kino biogrāfijās. I sēj., R., 1999., 279.

„[Jauno Latviešu teātri] atklāja ar K. Kreicera opereti „Naktsmājas Granādā”. Galveno sieviešu partiju dziedāja tālaika koloratūras zvaigzne Egliņ-Nāra. Viņa jau bija pazīstama dziedātāja. Koncertējusi Vācijā, Igaunijā, Lietuvā. Melniem, viļņainiem matiem, spēcīgi iekrāsotām acīm viņa dziedot purināja savu kaprīzo galvu un nereti runāja pretī režisoram – direktoram. Nekas viņai nebija pa prātām uz šīs „nabadzīgās” skatuves”. ]

Banga,T. Mana dzīve. R., 1957., 131.

„Jaunā teātra „primadonna” bija Vilma Egliņa-Nāra. Savu muzikālo un skatuvisko izglītību arī viņa bija guvusi Vācijā. F. Podnieks (teātra direktors) gaidīja no viņas daudz, it īpaši operā. Patiesi, viņa publikai patika. Bet notika nelaime.

Jaunais Latviešu teātris 1904. gadā sāka iestudēt Ž. Bizē operu „Karmena”. Titullomu uzņēmās V. Egliņa-Nāra. Mēģinājumi ritēja sekmīgi, taču ģenerālmēģinājumā, temperamentīgi dziedādama un dejodama, Egliņa-Nāra tik nelaimīgi krita, ka divās vietās salauza kāju. Izziņotā izrāde bija jāatceļ. Dziedātāju nogādāja slimnīcā. Ārstēšanās ieilga. Izrādījās, ka Egliņai-Nārai kāja bija kļuvusi nekustīga. Kādu laiku viņa gan mēģināja tēlot uz skatuves, taču tas viņai sagādāja lielas grūtības. Sabruka sapnis par dziedātājas karjeru.

Vairāki cilvēki, piemēram, piemēram, Ģederts Pūcītis-Eilenbergs un Kārlis Brīvnieks, zināja stāstīt, ka V.Egliņa-Nāra savas skatuves gaitas sākusi kā koriste Rīgas Latviešu teātrī. Viņas dzīves stāstā esot iejaukts vecākās paaudzes aktieris Mārtiņš Stīnuss, kas miris jau 1901. gadā, tā ka es viņu vairs netiku redzējis. Mārtiņš Stīnuss bija turīgāks par citiem aktieriem. 1895. gadā viņš uzcēlis vasaras teātri Arkādijas parkā [Rīgā]. Mārtiņš Stīnuss bijis dedzīgs V.Egliņas-Nāras pielūdzējs. 1900. gadā viņš tai uzcēlis vasaras teātri Siguldā un arī to nosaucis par Arkādiju. Šai Siguldas vasaras teātrī varējuši saiet līdz 800 skatītāju. Vasarā publikas netrūcis.

Amtmanis-Briedītis, A. Pretim saulei. – R., 1963, 37.

Marijas Krastiņas (dzim. Šmites) atmiņas par Vilmas Egliņas-Nāras pēdējiem dzīves gadiem.

Marija Krastiņa (Šmite) dzimusi 1927. gada 13. maijā. Dzīvo Siguldā, Bērzu ielā 2.

Ar Vilmu Egliņu-Nāru atmiņu sniedzēja iepazinās 1957. gadā. Marijas Krastiņas vīramāte bieži apmeklēja Egliņu-Nāru un viņas māsu Annu Penci, jo dzīvoja turpat kaimiņos (M.Krastiņa – vīra vecāku mājā Bērzu ielā 2; Egliņa-Nāra un Anna Pence – Saules ielā 6) . Abas sievietes bija jau ļoti vecas un nespēcīgas, gandrīz bez iztikas līdzekļiem. Viņas dzīvoja no tā, ko izaudzēja piemājas dārziņā, kā arī no tā, ko atsūtīja Annas Pences (stāstītāja to mīļi sauca par „Pencenīti”) meita Skaidrīte Neimanis – Pencis, kas dzīvoja ASV. Vēlāk Marijai Krastiņai izdevās izkārtot pensiju vismaz Vilmai Egliņai-Nārai (tā to saņēma gan tikai 2 mēnešus, jo drīz nomira). Pēc tam pensiju turpināja saņemt A. Pence. Kaimiņi ļoti atbalstīja abas māsas (galvenokārt ar pārtiku), jo gandrīz katrā mājā toreiz turēja govi un citus mājdzīvniekus. Pašas viņas – gan Egliņa-Nāra, gan A.Pence dzīvoja gandrīz badā: „viņām nebija nekā, itin nekā”.

Egliņu-Nāru kaimiņi šajā vārdā nesauca, tas bija skatuves vārds. Gan kaimiņi, gan radi (piem. Skaidrīte Neimanis savā vēstulē) viņu sauca par Laubertu tanti (viņa bija precējusies ar režisoru Ēriku Laubertu).

[1959. gadā] ap Jāņiem abas sievietes piemeklēja liela nelaime. M. Krastiņa stāsta: „Nāku mājā gar dzelzceļa malu, skatos – dūmi nāk! Domāju: mūsu māja deg! Pieeju tuvāk – nē, Egliņas-Nāras māja. Mana vīramāte ar mazo dēlēnu jau tur bija priekšā, cita neviena cilvēka. Pat ugunsdzēsējus nebija izsaukuši. Drīz vien saskrēja kaimiņi, izvilka abas vecās tantes laukā, iesēdināja malkas šķūnītī. Tā viņas arī kādu mēnesi tai malkas šķūnītī nodzīvoja. Jūlijā [16.] Egliņa-Nāra nomira. Rudenī izdevās pierunāt Annu Penci pārcelties pie Krastiņiem. Viņa tur nodzīvoja vienu ziemu. Pa šo laiku 2 – 3 reizes smagi saslima, pēdējo reizi – ar infarktu. Siguldas slimnīca neņēma pretī, aizveda uz Ādažiem. Tur viņa arī nomira.

Abu māsu bēres organizēja Krastiņu ģimene. A.Pences bēru dienā pienāca viņai adresēta vēstule no mazdēla ASV. To vaļā neplēsa, ielika tāpat zārkā. Gan Egliņu- Nāru, gan Annu Penci apglabāja Siguldas kapos, Penču dzimtas kapu laukumiņā gravas malā. Tas atrodas pa labi no skolotāja Bogdanova kapa. Penču kapiem ir cementa apmalītes, kurās iegravēti apbedīto vārdi ( ja nav izdzisuši).

2004. gadā Siguldu apmeklēja A. Pences mazmeita, aktrise Māra Neimanis. Viņai M.Krastiņa pastāstījusi visu, ko zinājusi par viņas vecmāmiņas pēdējām dienām. M. Neimanis apmeklējusi arī A. Pences un V. Egliņas-Nāras atdusas vietas Siguldas kapos, no kurienes līdzi uz ASV paņēmusi zemes sauju. M. Neimanis viesizrāde Mālpilī minēta Ineses Plienas rakstā „Mālpiliešiem piedāvā pasaules latviešu izrādes”, „Rīgas Apriņķa Avīzes” 2004. gada 8. jūlija numurā.

Vilmas Egliņas-Nāras īstais vārds bija Eleonora. Ar vīru režisoru Ēriku Laubertu viņiem bija dēls Ojārs, kurš pazuda „baigajā gadā”. Atmiņu sniedzēja apgalvo, ka viņa vārds bijis to siguldiešu sarakstā, kurus 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju un tālāk uz Ziemeļiem. No turienes viņš vairs neatgriezās.

Vilma Egliņa-Nāra esot stāstījusi, ka savas skatuves gaitas uzsākusi Pēterburgas Ķeizariskajā teātrī. Tur viņas pseidonīms bijis „ Rusalka”, krieviski – „Nāra”. No turienes cēlies arī latviskais skatuves vārds.

Atmiņas pierakstīja Edgars Ceske, Siguldas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs, 10.03.2007. Atmiņu pieraksts atrodas Siguldas Valsts ģimnāzijas novadpētniecības muzejā.