No nekrologa avīzē "Siguldas Ziņas", nr.18, 22.10.1929.

" … Savas dzīves ziedonī Linde pabeidz slaveno Cimzes skolotāju semināru un ar dedzību nododas grūtajam audzinātāja darbam. Jau otrajā gadā pēc semināra beigšanas viņš kļūst par Siguldas draudzes skolas pārzini. Šinī amatā un vietā Linde nostrādā 24 gadus, ņemdams dzīvu dalību arī sabiedriskajā dzīvē. Viņš sabijis 10 gadus par Siguldas Labdarīšanas biedrības ( tagad biedrība "Vidzemes Šveice") priekšnieku un ilgus gadus vadījis kori.

1903. g. Linde, zināmu apstākļu spiests, uz visiem laikiem aiziet no iemīļotā audzinātāja darba. Toreizējais Siguldas pils īpašnieks kņazs Kropotkins, atzīdams viņa nopelnus audzināšanas laukā un sabiedrībā, uzdāvā tam nelielu zemes gabalu, pēc paša izvēles.

Linde mīlējis dabu un vientulību. No sendienām viņš lolojis sevī sapni apmesties uz dzīvi krāšņu, stāvu gravu vidū, romantiskās Gaujas krastos. Ar dziļu pateicību sirdī pieņemdams kņaza Kropotkina dāvinājumu, Linde ar savu dzīves biedreni un diviem maziem bērniņiem 1903. gadā kādā jaukā maija dienā iet izraudzīt dzīves vietu Gaujas lejā. Paiedami garām "Līcīšu" mājām, viņi nonāk uzkalniņā pie atakām1, šaipus Melnā krasta. Visapkārt zied ievas. No zemes paceļas reibinošas smaržas. Atakas biezajās niedrās zivis, izšaudamās no ūdeņa, tver kukaiņus. Pāri pavasarīgajai dabai plūst zeltītās saules stari. Linde atsēžas atakas malā un satrunējuša celma un saka: "Te mēs paliksim. Lūk, atakā daudz zivis. Uzkalniņā celsim māju". - Pavēries uz sievu, viņš redz to raudam un jautā pēc iemesliem. - "Man sirdī skumji un smagi", atbild tā un turpina raudāt, tā paredzēdama priekšā stāvošo garo gadu grūtumus, trūkumus un sīvo cīņu dēļ plānā maizes rieciena. Viņi pirmo vasaru Gaujas malā pavada "Līcīšu" siena šķūnī. Sākas cīņa dēļ uztura, dēļ visnepieciešamākā dzīvē sev un 6 nedēļas un pusotra gada veciem bērniem. Uzturu iegūst ar zivju zveju un gadījuma darbiem. Vienā laikā uzkalniņā paceļas no niedrām pīta būdiņa, bij. draudzes skolotāja nākošo gadu dzīves vieta.

Pašus saltākos ziemas mēnešus Linde ar ģimeni pavada augšā pie cilvēkiem īrētās telpās. Garos ziemas vakaros pulcē ap sevi bērnus, mācīdams tos dažādās zinībās.

Tā aiziet gari gadi. Kara laiku pavada turpat Gaujas lejā, "Līcīšu" mājās, jo ap viņa niedru mājiņu iet ierakumi un norisinājas sīvas cīņas.

Pēc kara laika Linde atgriežas savā iemīļotā uzkalniņā, bet niedras būdiņas tur vairs nav. Viņam nejauši krīt acīs Siguldas dzelzceļa stacijā pamestā milzīgā aeroplāna daļu iepakojamā kaste. Linde iesniedz Dzelzceļu virsvaldē lūgumu. Tādā ceļā viņš iegūst kasti, izjauc un ar lielā pūlēm nogādā Gaujmalas uzkalniņā. Šai savādā mājiņā - kastē bij. draudzes skolotājs Linde pavada sava grūtā mūža pēdējos gadus. Viņš šķiras no dzīves 71 gada vecumā, atstādams sievu un 4 pieaugušus bērnus.

13. oktobrī veco Lindi guldīja zemes klēpī. Maz bija to, kas viņu atcerējās. Pat, kapu kas izraktu, bij grūti sadabūt, pat par naudu. Bēru dienā kapos tikai ar pūlēm sadabūja, kas vecā skolotāja šķirstu aiznes līdz mūža atdusas vietai. Trūka roku, kas aizber kapu - - -

Pie kapa apstāvēja pērminders Kreičmanis. No Siguldas skolotājiem vaiņagu nolika skolotāja A.Vennere un tie nedaudzie, kuri vēl atcerējās seno audzinātāju. Tagadējie biedrības "Vidzemes Šveice" vadītāji nebija atcerējušies kādreizējo biedrības priekšnieku un kora vadoni. Tāds, lūk, kādreizējā sabiedriskā darbinieka dzīves beigu cēliens. Pēdējā sabiedrības atzinība - aizmirstības vaiņags uz vientuļa kapa.

Ar vecā Lindes nāvi Gaujas leja palikusi daudz tukšāka. Veļu valstī arī jau sirmais "Līcīšu" tēvs. Bez viņiem abiem Gaujas leju bija grūti iedomāt, jo tie bija tur ieauguši kā veci ozoli un saauguši ar apkārtējo dabu. Veco Lindi vēl ilgi atcerēsies daudzi zvejas sporta cienītāji, kuriem viņš bija allaž izpalīdzīgs gan ar labu padomu, gan ar savu darbu.

Jānis Gauja

1 Attekām, resp. vecupēm.