Paula Baltābola

BALTĀBOLA, Paula (prec. Baltābola-Merksone; 22. 08. 1891. Rīgas apr. Lēdurgas pag. – 10. 07. 1978. Siguldā, apbed. Rīgā, Meža kapos) – aktrise. Dzimusi mūrnieka ģimenē. Beigusi Limbažu pils. sk., V.Olava komercsk. (1909), Latvju dram. kursus (1913). Skatuves gaitu sākumā bijusi statiste Jaunajā Rīgas teātrī (1910). No 1913 Liepājas Latv. teātra aktrise. Lomas: Ieva, Elīna (R.Blaumaņa „Indrāni”, „Skroderdienas Silmačos”, abas 1913); Orta (J.Raiņa „Pūt vējiņi”); Rūtiņa (G.Hauptmaņa „Nogrimušais zvans”, abas 1914). Rīgas Latv. teātrī tēlojusi Gundegu (A.Brigaderes „Princese Gundega un karalis Brusubārda”); Jūliju (V.Šekspīra „Romeo un Jūlija”, abas 1915. Darbojusies biedrības „Dzimtene” t-rī Petrogradā (1915), t-rī „Komēdija” Rīgā (1916–1917), Maskavas Latv. strādn. t-rī (1918). Uzstājusies ar deklamācijām latv. strēln. un kreisās strādn. sarīkojumos. B. sabiedriskajai pozīcijai tuvas bijušas A.Upīša sociālās drāmas, kurās izjusti tēlojusi strādnieku meiteni Zelmu („Viens un daudzie”) un Lauru („Saule un tvaiks”, abas 1919 Padomju Latvijas Strādnieku t-rī).

Nacionālajā t-rī (1919–21, 1926–32) Baltābolas talants spilgti izpaudies dramatisko varoņu lomās. Mākslinieces enerģiskajam, patētiskajam, monumentālās dimensijās izstrādātajam tēlojumam atbilstoša bijusi titulloma H.Manna lugā „Legro kundze” (1920) un Laurensija (L. de Vegas Karpio „Fuente Ovehuna”, 1927). Tēlojusi J. Raiņa lugu pirmiestudējumos – Asnate („Jāzeps un viņa brāļi”, 1920), Latigora („Ilja Muromietis”), Spīdola („Rīgas ragana”), abas 1928). Titullomas atveidotāja A.Upīša traģēdijas „Žanna d’Arka” pirmiestud. (1930). Dailes t-trī (1921–1926) spēlējusi Solveigu (H.Ibsena „Pērs Gints”), J.Raiņa Spīdolu („Uguns un nakts”), Āriju („Indulis un Ārija”, pēc pirmizr.; visas 1921). Komēdijās atveidojusi koķeto grāfieni Almavivu (P.Bomaršē „Figaro kāzas”, 1922), grotesko Annu Šteinbergu (Ā.Alunāna „Seši mazi bundzenieki”, 1923), rotaļīgo Kekinu (K.Goldoni „Pļāpīgās sievas”, 1924). Piedalījusies dažās izrādēs Strādnieku t-rī (1927, 1933–34). Aktīvās skatuves gaitas beigusi dzirdes traucējumu dēļ. No 1946–1950 – Filharmonijas daiļlasītāja. Kopā ar dziedātājiem A.Vāni un T.Matīsu, vijolnieku V.Stūrestepu un citiem māksliniekiem sniegusi ap 600 koncertu visā Latvijā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1932). 1945. g. piešķirts LPSR Nop. bag. skatuves mākslinieces goda nosaukums.

Mūža nogali pavadījusi savā mājā Siguldā, Dārza ielā.

Pēc Gudriķes raksta par P.Baltābolu enciklopēdijā „Teātris un kino”, I sēj., R., 1999., 85.– 86.

„Šeit, uz [Siguldas biedrības”] „Vidzemes Šveice” skatuves pirmos aktrises soļus sper arī Paula Baltābola. Tāpat viņa piedalās arī atsevišķās pašdarbnieku izrādēs kaimiņu pagastos. Kad Krimuldā Dubura dramatisko kursu audzēknis Alfrēds Austriņš iestudē R.Blaumaņa lugu „Ugunī”, viņš aicina palīgā arī siguldiešus. Paulai uztic Kristīnes lomu. Kārlis Ertners atceras: „Sākās ceļojumi uz Krimuldas pagasta namu. Divi reizes nedēļā no Siguldas „Spriguļiem” saules rietā izgāja pieci lauku teātra dalībnieki ar Paulu priekšgalā. Jautri čalojot, Gaujas krastos nosoļoja 12 kilometrus un pēc mēģinājuma atceļā atkal tie paši 12 kilometri līdz „Spriguļiem”. Vai bija grūti? Nē! Ar dedzību un sajūsmu gāja un strādāja. Tagad – vecuma dienās, atceroties šos pārgājienus, jāsaka – tie bija vieni no skaistākajiem brīžiem manā un līdzbiedru mūžā. Paulas uzņēmība un enerģija, veicinot izrādes „Ugunī” sagatavošanu, bija tiešām apbrīnojama. Ilgstošie mēģinājumi notika uz neērtās un šaurās Krimuldas pagasta nama skatuvītes. Reizu reizēm pagurām, bet, kolīdz Paula ar lielu sajūsmu un spraigumu uzsāka tēlot Kristīni, pagurums izzuda, un mēs kā atjaunoti turpinājām darbu. Krimuldieši Alfrēda Austriņa sagatavoto izrādi uzņēma atzinīgi, sevišķi Paulas Kristīne patika, un viņa saņēma skaļus pateicības aplausus un ziedus”.

B.Gudriķe. Skatuvei atdota sirds. – R., 1966., 16.lpp.